Saeima ir ievēlējusi citu prezidentu. Kopš dziesmotās revolūcijas — nu jau ceturto. Ir bijis administrators ar pieredzi padomju iekārtas nomenklatūras darbā. Ir bijusi zinātniece no trimdas latviešu inteliģences aprindām. Un cienījams ārsts ķirurgs, kam daudzi parādā pateicību par atgūto veselību. Nu mums ir prezidents no baņķieru, augļotāju vides ar pieredzi personīgā kapitāla vairošanā.
Šajās dienās pusmastā nolaisti valsts karogi ar sēru lentām atgādina, ka pirms 70 gadiem 14. jūnijā 15 424 Latvijas iedzīvotājiem lopu vagonos sākās ceļš pretī iznīcībai Sibīrijā. Tāds bija arī mans liktenis. Bet līdz tam mūsu ģimenei piederēja turīgākā zemnieku saimniecība Susējas pagastā, tēvam, Lāčplēša Kara ordeņa kavalierim, piecistabu dzīvoklis Daugavpils centrā un godājams darbs sabiedrības labā.
Es pēc daudziem gadiem atgriezos Latvijā ar visam mūžam iegūtu atziņu — naudai, sudrabam un zeltam nav būtiskas vērtības, ja liktenis aizved vietā un laikā, kur katra diena un stunda mūžā var būt pēdējā. Vakarā, noliekot galvu uz salmu maisa, neviens nezināja, vai rītā vēl pamodīsies. Izdzīvoja ne tie, kam bija nauda un zelts, bet godīgie, kuru vienīgā bagātība bija zināšanas un darba tikums, kas necentās savu izsalkumu remdēt uz citu rēķina, sasildīties zem otra drānām.
Klausījos ziņas un komentārus par jaunā Valsts prezidenta materiālo situāciju un domāju — kāpēc cilvēkam vajadzīgi daudzi īpašumi dažādās Latvijas malās? Kāpēc miljonāram savā lauku sētā viesu nama, kas nedarbojas un nevienam labumu nedod, uzbūvēšanai bija jāizlieto Eiropas fondu līdzekļi? Tos taču kāds jauns un uzņēmīgs zemnieks varēja saņemt, lai attīstītu lauksaimniecisko ražošanu, pelnītu pats un maksātu nodokļus valstij. Kāpēc turīgs latvietis no ārzemēm Vilis Vītols izveido savu fondu un materiāli palīdz gan sekmīgiem studentiem no maznodrošinātām ģimenēm, gan atbalsta Likteņdārza veidošanu Koknesē, gan neliedz līdzekļus citiem lietderīgiem pasākumiem? Mūslaiku komponists Pēteris Vasks ar savu radošo darbu nav sasniedzis miljonāra turību, bet tomēr ir izveidojis savu, Pētera Vaska, fondu, lai atbalstītu talantīgus jaunos komponistus. Bet kur ir Andra Bērziņa fonds? Kur ir Andra Šķēles, Aināra Šlesera, Aivara Lemberga fondi, kas sekmētu sabiedrības attīstību un pilnveidošanos?
Labi cilvēki gadu desmitiem un simtiem pēc aiziešanas mūžībā turpina dzīvot tautas atmiņā. Kas ar labu vārdu atcerēsies mūsdienu oligarhus un viņu pakalpiņus?
