Vasara. Eju pa taisnu, gludu lauku ceļu, blakus — milzīgs rudzu lauks. Atceros Ulda Stabulnieka skaisto dziesmu “Ejot cauri rudziem”. Kā būtu, ja es ietu pa taisnāko ceļu — cauri rudziem? Brienu pāri grāvim, esmu rudzos. Bet — ak vai! Suņuburkšķi un citas “jāņuzāles” man pāri galvai, apkārtni vairs neredzu. Jo tālāk, jo trakāk, ložņājoši staipekņi pinas kājās, dadži ķeras apģērbā, kaut kas ass saskrāpē rokas un stilbus. Izrādās, rudzu lauks ir kā mirāža, skaists tikai no tālienes.
Nesen internetā izlasīju vairākus mācītāja Jura Morica sprediķus, un vienā no tiem bija aprakstīts līdzīgs gadījums. Viņš ar sievu devies ziemas pastaigā mīnus 15 grādu salā. Mežā sazarojušies divi ceļi, starp tiem — purvaina vieta. Tik lielā spelgonī visam vajadzētu būt sasalušam, tādēļ nolēmuši doties pāri purvam. Abi izmirkuši gandrīz līdz jostasvietai un nosaluši devušies mājup. Vieglāk būtu bijis noiet pat 15 kilometru pa līdzenu ceļu nekā riskēt iestigt dūksnājā.
Līdzīgi ir ar patiesības ceļa meklēšanu — brienam kā pa purvu vai aizaugušu labības lauku, šķiet, viss ir tik tuvu, tūlīt būs galamērķis, bet krietni jānopūlas, lai visu atšķetinātu un patiesību atrastu.
Jaunajā gadā visiem novēlu prast atšķirt patiesību no mirāžas, bet, ja iznāk nomaldīties, lai atkal izdodas tikt drošā sauszemē ar patiesību, vērtīgu pieredzi un atziņu par īstajām dzīves vērtībām!
