Lidija Kalniņa Daudzeses pagastā jau divpadsmito gadu saimnieko savā veikalā. Smaidīga, laipna un runātīga Lidijas kundze mani sagaida savās “otrajās mājās” — veikalā, jo jau trešo gadu te diendienā strādā viena pati. Mūsu saruna par darbu, dzīvi un bērniem ir laikā, kad daudzesiete svin 60. dzimšanas dienu. “Esmu iemācījusies iztikt ar mazumiņu un priecāties par katru nodzīvoto dienu,” saka Lidijas kundze.
“Man būs trīs bērni!”
— Jūsu dzimtā puse ir Latgalē. Pastāstiet, kā nokļuvāt Daudzeses pagastā?
— Latgalē manā bērnībā bija kuplas ģimenes — astoņi un pat desmit bērnu ģimenē, tāpēc tur darbaspēka bija pietiekami un jaunos speciālistus nereti darbā norīkoja citos rajonos. Beidzot tehnikumu, mani nosūtīja strādāt uz Jēkabpils rajonu, un tur par zootehniķi nostrādāju trīs obligātos gadus. Tomēr Jēkabpils pusē šajā laikā neiedzīvojos, gribējās tuvāk Rīgai, un sāku prātot par dzīvesvietas maiņu. Uz Latgali pie vecākiem ciemos bija atbraucis tēvocis, un par manu vēlmi mainīt dzīvesvietu un darbu viņš teica: “Ko tu mokies, nāc pie mums! Mums kolhozā tieši zootehniķe vajadzīga!”
— Uzreiz pieņēmāt piedāvājumu un mainījāt dzīvesvietu?
— Gandrīz. Pirmo reizi uz Daudzevu atbraucu 1973. gada ziemā — te viss bija tik skaists, apsnidzis un balts kā pasakā. Man patīk pilis, senlaicīgas mājas un kalni. Kad ieraudzīju, ka te ir parks, vecās muižas ēkas un man kā zootehniķei pienācās pašai sava mājiņa — bez ilgām pārdomām piekritu nākt uz šejieni strādāt. Vēlāk gan darba kolēģi smējās, ka es esot bijusi pirmā speciāliste, kura piekritusi pārcelties uz dzīvi svešā vietā, nejautājot, cik liela būs alga.
— Vai Latgale “nevilka” atpakaļ?
— Protams, joprojām jūtos piederīga arī Latgalei. Reizi gadā noteikti turp aizbraucu, tur joprojām dzīvo lielākā daļa mūsu saimes. Man ir 36 brālēni un māsīcas, bet tuvākie radinieki esam pāri simtam. Manas māmiņas vēlēšanās bija dusēt Latgales kapos, to arī izpildīju, jo mūža otro pusi viņa pavadīja Daudzeses pagastā.
Es saviem vecākiem biju vienīgā meita, tāpēc visu bērnību ar baltu skaudību noraudzījos uz radu bērniem, kuriem bija brāļi un māsas. Jau tad zināju — man noteikti būs trīs bērni!
Rīta kafiju dzer
Anglijā
— Tas ir piepildījies. Pastāstiet par saviem bērniem!
— Man ir divas meitas un dēls. Vecākā meita Sandra dzīvo Secē, bet Ivita ar ģimeni jau septīto gadu mīt Anglijā. Dēls Jānis man piedzima vēlu — man bija jau 36 gadi, atceros, kā kolēģes tolaik jautāja: vai tev to vajag? Biju pārliecināta, ka man būs dēls, un man viņš ir! Arī Jānis četrus gadus jau ir ārzemēs, šobrīd strādā lielveikalā pašā Dublinas centrā.
— Vai nav skumji, ka arī jūsu bērni devušies prom no Latvijas?
— Kad meita devās uz ārzemēm, nedomāja, ka tik ilgi paliks. Dēls mācījās Aizkraukles arodvidusskolā, bet vasaras brīvlaikā aizbrauca pie māsas. “Mamma, es te bišķiņ pastrādāšu,” viņš man teica, kad pēc vasaras brīvdienām negrasījās atgriezties. Sākums meitai bija ļoti grūts, daudz ko no sadzīviskām lietām man nemaz nestāstīja, lai neuztrauktu. Tagad viņi ir iedzīvojušies, apmierina gan darbs, gan samaksa. Strādā no rīta līdz vakaram. Laikā, kad ciemojos pie viņiem, redzu, cik noguruši atgriežas no darba, nekam citam vairs nav ne laika, ne spēka. Atceros, kādreiz Daudzevas centrā bija 1400 iedzīvotāju, tagad visā pagastā ir labi ja puse. Vienu dienu domās skaitīju jaunos cilvēkus vecumā no 20 līdz 40 gadiem — apmēram 70 ir devušies peļņā uz ārzemēm. Domāju, vai viņi te kādreiz atgriezīsies? Nav vairs, kur dzīvot, kur strādāt.
— Vai bieži tiekaties ar bērniem?
— Sākumā uz Latviju biežāk brauca meita, tagad pie viņiem nereti braucu es. Meita man piezvana un saka: “Mamma, vai gribi pie mums atbraukt?” Protams, ka gribu! Tajā pašā dienā Rīgas lidostā man ir rezervēta biļete, bet rīta kafiju es jau dzeru pie meitas Anglijā. Līdzko viņa atrod kādu izdevīgu piedāvājumu, tā es laižos prom! Vienu gadu Anglijā nodzīvoju visu ziemu. Man patīk neplānoti ceļojumi, vienmēr esmu gatava kaut kur doties. Kopā ar kori esmu bijusi Zviedrijā, draugi uzaicināja sagaidīt Jauno gadu Somijā, esmu apceļojusi arī Vāciju, Angliju un Īriju. Jaunībā, protams, izbraukātas daudzas Padomju Savienības republikas.
Ar padomu palīdz svešinieki
— Šobrīd saimniekojat savā veikalā. Kā sākāt šo biznesu?
— Arī veikals manā dzīvē ir nejaušība. Vienmēr domāju — nekad nebūšu veikalniece, nekad nestrādāšu šajā jomā! Redziet, kā iznāk — to, ko biju nosolījusies nekad nedarīt, daru jau divpadsmito gadu! Kad likvidēja manu pēdējo darbavietu — paju sabiedrību “Daudzeva”, paziņas interesējās par tirdzniecības vietas atvēršanu Daudzevā. Tā kā biju vietējā un visu labi pārzināju, mani pieņēma darbā par pārdevēju. Tolaik noteikumi vēl nebija tik stingri, un pirmā tirdzniecības vieta bija vagoniņā. Pēc pāris gadiem, kad mainījās Pārtikas un veterinārā dienesta noteikumi un vagoniņā pārtikas preces vairs nedrīkstēja pārdot, īpašnieks sāka meklēt veikalam telpas. Es sarunāju šī dzīvokļa, kurā joprojām ir mans veikals, saimniekus samainīt to pret māju. Kad viss bija nokārtots un remontdarbi jau pusē, pēkšņi veikala īpašnieks man saka: “Zini, man ir finansiālas grūtības, un man šo veikalu vairs nevajag. Dari ar to, ko gribi.”
— Un ko izlēmāt?
— Visu nakti negulēju un domāju: es taču neko nezinu par veikala vadīšanu, pārzinu tikai pārdevējas darbu. Riskēju, mēneša laikā izveidoju uzņēmumu un turpināju vadīt veikalu. Domāju — vai man klāsies daudz sliktāk nekā līdz šim? Tobrīd neredzēju citu izeju, jo man jau bija gandrīz 50, šajā vecumā nav nekādu perspektīvu atrast darbu ne Daudzeses pagastā, ne pilsētā.
— Viena pati visu paveicāt vai kāds palīdzēja?
— Lielākoties viena. Bija tāda epizode — vienkārši tāpat, bez mērķa, braucu kaut kur pa Latviju, ieraugu — ceļa malā glīts veikaliņš. Eju iekšā, jautāju saimnieku un stāstu: man ir problēma — es gatavojos atvērt veikalu, bet neko no tā visa nesaprotu. Toreiz pilnīgi sveši cilvēki man palīdzēja. Vairākas stundas sēdējām pie kafijas tases, un viņi man stāstīja, kas darāms.
Tic brīnumiem
— Un kā veicās vēlāk?
— Vispirms bija jāiekārto veikals — nopirku patērētāju biedrības noliktavas vecos plauktus, pati stiepu tos uz veikalu. Visa nauda jau bija iztērēta, bet veikalā nebija pat kārtīga ledusskapja. Vienu vakaru lieku tos tukšos plauktus, garām iet bērnudārza audzinātāja. Viņa pār pagalmu man sauc: “Jauno ledusskapi nes iekšā?” Es izbrīnījusies jautāju: kādu ledusskapi? Man nebija ne santīma, kur es pie jauna ledusskapja lai tieku? Viņa uz mani tā jocīgi skatās un saka: “Tu laikam nezini?” Kas man jāzina? Guļu četras stundas dienā, avīzes nelasu un ne ar vienu neesmu runājusi. “Paņem “Ievas” pēdējo numuru un izlasi!” viņa saka. Man žurnāla nebija, bet pastā pēc avīzēm nebiju bijusi divas nedēļas. Tad viņa saka: “Lai tev lustīgāks prāts, es tev pateikšu. “Ievas” gada abonentu loterijā esi vinnējusi galveno balvu — ledusskapi!” Tieši to, ko man tik ļoti vajadzēja! Biju tik laimīga. No tā laika ticu brīnumiem.
— Kā šajā biznesā 12 gadu ir izdevies noturēties “virs ūdens”?
— Sākums bija interesants, jo es no tā neko nezināju. Mācījos no kļūdām un šajos gados esmu izmēģinājusi visu ko — te ir bijusi kafejnīca, spēļu automāti, un pārdevu arī lietotos apģērbus, bet no tā visa nekas neiznāca. Kādu brītiņu veicās, bet ne ilgi. Domāju, ka dzīvē jāizmēģina viss. Sākumā algoju divas pārdevējas, tagad jau trešo gadu diendienā veikalā strādāju viena. Preču piedāvājums — 101 lietiņa, dažādi sīkumi un lauku cilvēkam vajadzīgais — paši nepieciešamākie pārtikas produkti.
— Cik ilgi domājat vēl darboties savā biznesā?
— Gaidīšu, cik lielu pensiju man aprēķinās. Ja tā būs tikpat maza, cik bijušajai kolēģei — tikai 60 latu, tad jau vēl pāris gadu “vilkšu” veikalu, kas cits man atliek? Ziemā dažus mēnešus varu to aizvērt un aizbraukt pie meitas, bet pēc pārtraukuma atkal slauku no plauktiem putekļus un gribu strādāt. Laikam esmu jau pieradusi — veikalā nonāk jaunākās ziņas, te sievas apmainās receptēm un atnes nogaršot jaunāko konservējumu vai ievārījumu.
Meitai pieloka
pūru
— Ko darāt brīvajos brīžos?
— Man ļoti patīk adīt. Adu cimdus un zeķes ar tautiskajiem rakstiem. Zeķu pāri var vienā dienā noadīt. Meitai pūru sagādāju — vairāk kā 30 pāru cimdu un zeķu, bet raksts katram pārim bija citādāks. Kad pirmo reizi pirms sešiem gadiem aizbraucu pie meitas uz Angliju, lielveikalā ieraudzīju dziju kalnus, apjuku, ko man vajag. Visu nedēļu gāju uz veikalu un tikai skatījos, jo nevarēju izvēlēties. Kad atgriezos, mans lielais koferis bija pilns krāsainiem dzijas kamolīšiem, kādus Latvijā tolaik vēl nevarēja nopirkt. Varēju palielīties draudzenēm — izadīju foršas cepures arī viņām. Man ir liela bibliotēka — ap 5000 grāmatu, vismaz puse nav lasīta. Kad aiziešu pensijā, tad lasīšu. Šogad noslinkoju un neaizgāju uz aerobiku, bet iepriekš regulāri gāju vingrot un visu mūžu dziedāju korī.
— Kā izdodas būt tik smaidīgai un optimistiskai?
— Pārdomāju visas ķibeles un ticu, ka viss pāries un būs atkal labi. Tam jātic. Neesmu materiālu vērtību un dārgu mantu krājēja. Man ir viens nosacījums, ko visi cenšas ievērot — nedāvināt man dārgas mantas, kas jāliek sekcijā. Kam man dāvanas, no kurām vēl putekļi jāslauka? Nesen runāju ar māsīcu, un viņa man saka: tu esi laimīgāka par mani. Es prasu, kāpēc? Viņa visu nopelnīto, brīvo laiku un labākos gadus “ielikusi” ģimenes mājā, kur viss ir perfekts un apbrīnojams, bet bērni un mazbērni ir prom, un Latgalē uz dzīvi jaunie neatgriezīsies.
