Nezinu kā citi, bet es jūtos kā atgriezusies bērnībā. Katru dienu radio un televīzijā dzirdu piesaucam pasaku tēlus — vienā raidījumā runā Vilks, citā — stāsta par Zaķi. Un pa vidu vēl piesauc Čigāni. Piedevām vēl Lapsa kaut ko sulīgu uzraksta. Nu īsta pasaku galerija! Protams, šo tēlu runas un darbība atšķiras no bērnības pasakām, bet vienalga interesanti. Piemēram, Vilks tagad ir pārtapis par pozitīvo varoni. Un tik varonīgs un drosmīgs — pasaka skaidri un gaiši acīs, ka visi tik grib runāt, bet negrib strādāt. Indriķis gan domā, ka skarbos vārdus vajadzēja teikt, esot ministra amatā, nevis no tā aizejot. Nu īsts naivulis — it kā nezinātu latviešu tautas parunu: “Ja esi vilku barā, tad jākauc līdzi.” Savukārt mūsdienu Zaķim daudz kas piemīt no lapsas kūmiņa viltības — te viņš pa kluso bijis atpūtas braucienā kopā ar bankas “Citadele” pircējiem, te izvairījies no nodokļu nomaksas, iegādājoties automašīnu, te pārkāpis likumu, īrējot dzīvokli no brāļa, tad, izmantojot deputāta statusu, palīdzējis ar informāciju uzņēmējiem. Un nu vēl tā šmuce ar balsu pirkšanu Saeimas vēlēšanās. Ej nu pierādi, kā tur bija! Zaķis neko nebēdā — kļūst tik formīgāks un tagad vēl aizļepatojis no Saeimas “Vienotības” frakcijas vadītāja amata. Savukārt Čigānei naudas lietas tuvas — viņa runā bez stostīšanās: premjera un ministru algas Latvijā neatbilst viņu atbildībai. Bet vai izdzīvošanas minimumam atbilst lielākās daļas iedzīvotāju pensijas, viņa klusē. Laikam kautrīga. Ir taču mums, latviešiem, skaistas rudens pasakas!
