Košās lapas dejo rudens valsi,
Katrs rīts ir dzestrs, rasā tīts,
Dzērves aizlidojot nežēlo vairs balsi,
Katrs stiebriņš tīmekļos ir vīts.
Miglas vāli pārklāj visu zemi,
Kaut kur mākoņi kā negudri prom trauc,
Rudeni, kur tik daudz krāsas ņēmi,
Visu krāsodams, tik daudzus toņus jauc.
Tie zeltītie, kas apžilbina acis,
Tie uguns sārtie tā kā liesma kvēl,
Un košais lapu riņķadanču tracis,
Ar prieku raugos tajā vēl un vēl.
Stāv bērzs tik lepns dzeltenīgā rotā,
Bet kļavai patīk izaicināt to,
Maz krāsu toņu laikam bij’ tai otā,
Priekš tevis pažēloja sārti zeltīto.
Tu nepriecājies, vīzdegune tāda,
Par ko gan šodien tu tik jautri smej?
Vien tikai bērziem piestāv rota šāda,
Bet tu jau pirmā vējiem līdzi skrej.
Bet mana zaļi dzeltenīgā rota
Daudz ilgāk priecēs visus nekā jūs,
Un, kā tu saki, mana skopā ota
Šīs krāsas pataupīs, līdz pavasaris būs.
Tā mani nokrāsos tik koši zaļu,
Un bērzs kā vienmēr atkal pirmais plauks,
Bet, ja jums, draiskules, kāds dotu vaļu,
Jūs aizmirstu, ka labais bērzs jums draugs.
Jel beidziet lepoties ar krāsu toņiem,
Drīz nāksies mums vēl ziemai pretī stāt,
Tā pārklās visu saviem sniega slāņiem,
Tik vien kā varēsiet ar kailiem zariem māt.
