Kaut arī Eiropas vidienē vēl valda karstums, izskatās, ka pie mums tas neiegriezīsies, tāpēc varam droši stūrēt uz rudens pusi. Par to liecina jau pirmie aizlidojušie putnu kāši, ko mēs, makšķernieki, vieni no pirmajiem ieraugām, agrās rīta vai vēlās vakara stundās esot kaut kur ūdeņu malā. Tā ir droša zīme, ka rudens vēsums nav aiz kalniem un var sākt gatavoties trofeju copei un plekstu maršam uz lielajiem spaiņiem. Starp citu, Makšķerēšanas federācijā tiks lemts par noķeramo un paturamo plekstu, kā arī mencu daudzumu. Paredzams, ka šobrīd likumos noteiktais daudzums vai svars tiks reizināts ar divi. Bet līdz tam vēl mazliet jāpagaida.
Ko darām pašreiz?
Jūras līcī sanākuši asari. Nekas jauns tas nav, tā notiek katru gadu, taču šis gads varētu būt ar tādu kā mazu izņēmumu, kas notiek samērā reti, jo asaru patiešām ir ļoti daudz un normāla lieluma. Bez pārspīlējuma varu teikt, ka divi labi pazīstami vīri Gaujas iztekā vienā dienā tika pie 120 kilogramiem šo zivju. Viņi spiningoja, izmantojot “mikrodžigus”. Savukārt citi ne sliktāk vilka asarus un turpina to darīt no laivām starp otro un trešo sēkli ar pludiņmakšķerēm, uz āķa liekot mēslu sliekas. Protams, no 120 kilogramiem izvilkto asaru lielais vairums tika atlaisti atpakaļ, jo šie makšķernieki nav “gaļenieki”, bet, kā paši teica, bija veči, kas stiepa maisiem uz mašīnām. Zivju vidējais svars ir ap 200 — 300 gramu, tātad kārtīgi “pannenieki”. Jāatceras tikai, ka jūrā noķerto asaru daudzums nedrīkst pārsniegt 10 kilogramu, bet iekšzemes ūdeņos — 5 kilogramus. Tāpat jūrā noķertajam un paturēt atļautajam asarim minimālais izmērs ir 17 centimetru.
Gaujas lejtecē īstenā masveida pārgājienā — peldējumā bija ienākuši zandarti. Spiningotāji gar krastu stāvēja rindā kā padomju laikos pēc pārtikas bodē tikko ievestiem cīsiņiem. Izmērs krimināls, bet copes azarts nodrošināts. Tomēr starp amnestējamiem gadījās arī labi eksemplāri, tā ka gluži pa tukšo visa darbība nenotika.
Un pašam?
Pa šīm divām nedēļām pabiju Kliģu ezerā. Vispār bija interesanti. Daudz parunājos ar vietējiem (ir diezgan grūti pie ūdeņiem, ja esi pazīstams, jo visiem gribas redzēt katru manu soli, ko un kā es daru), uzzināju daudz interesantu lietu par šo ezeru. Piemēram, ka tajā jau kopš PSRS laikiem sev atpūtas bāzi bija ierīkojusi Latvijas PSR Ministru padome. No tiem laikiem ezerā ir palikušas ielaistās karpas, kas tagad izaugušas līdz 20 un varbūt pat vairāk kilogramu svaram. Daudz līdaku, asaru un brekšu. Copei tika atvēlēts maz laika — tikai viena pēcpusdiena. Kārtīgi sabaroju vairākās vietās, tāpēc pličus savilkām itin daudz. Uz “fīdera” paņēma arī kas stipri nopietnāks, bet, kā jau vietējie teica, viss parasti beidzoties ar pārrautām auklām, salauztiem kātiem vai arī, ja copmanis ir neuzmanīgi atstājis makšķeri uz žāklīša, tad ar… tukšu vietu. Mums iznāca garš, spolei kaucot, auklas stiepiens, un viss. Kas tur bija galā, patiesībā nav grūti uzminēt. Ne jau mēs bijām gatavojušies uz kaut ko monstrīgu. Ir tomēr starpība inventārā, vai domā ķert ap kilogramu smagus brekšus vai padsmitnieci karpu.
Jāatgādina, ka novembra sākumā paredzēts Latvijas čempionāts jūras makšķerēšanā. Pieteikšanās oktobrī. Sākt apgūt plekstu copi var jau tagad, jo butes ir aktivizējušās, un var teikt, ka viss notiek. Arī mēs trijatā jau paspējām izmēģināt. Nepaveicās ar laikapstākļiem, kas diemžēl skar un skars daudzus, jo viena lieta ir sinoptiķu teiktais, bet otra tas, ko redzi dzīvē. Tā arī mums iznāca — sānu vējš, straume. Ja man būtu mājās gotiņa, tad viņai barības no izvilktās jūraszāles pietiktu vismaz divām dienām. Novembrī gan cope būs pavisam cita.
Daugavā pie Ciemupes uz “bombardes” izcēlu vairākus zandartus. Visi uz dzīvo maili, kaut gan, iemetot šo ēsmu ūdenī, stipri apšaubu, vai tai kaut kas no dzīvības pazīmēm vēl bija palicis, taču jau no laika gala zinu, ka zandartam galvenais ir svaiga ēsma, un tas, ka tā tikko ir nobeigusies, šo zivi neietekmē.
Pabiju mūsu pusē iecienītākajā Lobes ezerā — vienu reizi uz līņiem (12 gabaliem), nākamajā reizē uz līdakām. Pēdējām diemžēl visi zemmēri, bet sports mežonīgs. Copes daudz. Protams, parunājos ar copes brāļiem, no kuriem vienam bija četri skaisti asari. Svars katram strīpainim aptuveni 800 gramu — kilograms. Lobes ezerā šogad lielie asari ir ļoti aktīvi. Dzīvo viņi pa klajumiem un zālēm tuvumā nelien. Vislabākais moments, protams, ir tad, kad ir minimāls vēja pūtiens. Tad iebrauc ezerā un sāc pētīt, kur notiek asaru medības uz mazajām zivtelēm. Starp citu, jau kārtējo reizi ir pierādīts, ka sliktā copē nav vainojami laikapstākļi. Līdakas tiek ķertas arī zem pilnīgām bezmākoņu debesīm, kad saule kurina kā lodlampa. Ja zivij ir ēstgriba, tad viņu pagalam nesatrauc, kas tur virs ūdens notiek.
Visiem ne asakas!
