Otrdien, vērojot milzīgos traktorus braucam Rīgas virzienā, domāju: daudzi, kas to piedzīvojuši, jutās kā janvāra barikāžu laikā. Vienīgā atšķirība — tad tauta devās sargāt parlamentu un valdību, bet šoreiz zemnieki brauca nolūkā gāzt savu ministru un aizstāvēt pašiem sevi. Uzraksts uz kāda traktora sāniem “Rozi nātrēs!” īsi un kodolīgi izteica visu — zemniekiem vairs nav vajadzīgs ministrs, kurš neko nespēj panākt un solījumu dūkstī tā iestidzis, ka ārā vairs netiek. Ministrijā aizsēdējies kopš 2002. gada, bijis paipuisītis četrās valdībās. Mēdz teikt, ka tas, kurš pratis būt labs visiem, ir izcils hameleons, šī īpašība der vienīgi diplomātijā.
Anekdotisks ir Rozes pirmsdemisijas pamatojums: esot izdarījis visu, ko solījis, pakļaujoties zemnieku spiedienam un izjūtot draudus savai drošībai. Nu kam gan tāds paputējis ministriņš vajadzīgs! Ne viņam varas, ne teikšanas. Lai dzīvo un rušinās kādā citā “dārziņā”. Bet neies jau ne zemi art, ne lopus kopt. Atkal sēdēšot Saeimas namā, siltā deputāta vietiņā, vismaz līdz nākamajām parlamenta vēlēšanām vai Saeimas atlaišanai, ja Valsts prezidents Valdis Zatlers tādam solim saņems drosmi.
Visvairāk priecājos par mūsu zemniekiem. Cik viņi tomēr gudri, apņēmīgi, kulturāli pat šādā izmisuma situācijā. Nu nav Latvijas laukos tikai nodzērušies traktoristi, naturālie kūtī gājēji, kam pietiek ar piena krūzi rokā un gaļas šķēli pannā. Viņi domā par nākotni, attīstību, grib mācīties paši un izglītot bērnus. Ja Bebru puses lauksaimnieks Jānis Krievārs, kuru pazinu, šodien vēl dzīvotu, viņš lepotos ar dēlu Uldi, kurš darbojas Zemnieku saeimā un pārstāv savējos daudzās akcijās. Iespējams, tieši viņš iederētos zemkopības ministra amatā. Katrā pagastā ir tādi cilvēki. Mēs par viņiem cenšamies stāstīt.
Zārks ar nokauto govju galvām, ko zemnieki nogādāja Rīgas centrā, pie Ministru kabineta, satrieca. Nezinu, kam vēl jānotiek, lai vasarā Latvijas pļavās vairs neredzētu ganāmies govis. Tā vairs nebūtu mūsu zeme, mūsu Latvija. Tīrumos katru gadu var augt kaut kas cits, tas ainavu nemainīs, bet bez lopiem tā nav iedomājama. Ja tā būs, tiešām varēsim teikt — esam pagalam. Taču es zinu, ka tā nenotiks, jo esmu optimiste. Ir vērtības, kuras mēs spēsim saglabāt pat tad, kad liksies, ka nekā vairs nav. To pierāda mūsu spēks un varēšana saņemties reizēs, kad tas visvairāk vajadzīgs. Nātres mūsu puķudārzus nepārņems, tas nekas, ka daža laba roze tajās būs spiesta nīkuļot.
