Tā kā Aizkraukles novada dome vienmēr atbalsta ikgadējo suņu izstādi — sacensības, kinoloģiskā biedrība “Baltelite” šogad sagādāja dāvanu pilsētas viesiem, svētku organizatoriem un suņu izstādes dalībniekiem —
kluba pārstāve, grumere (suņu friziere), hendlere (suņu vērtētāja eksterjeru ringā) Anžela Saļņikova no Aizkraukles izgatavoja pie apģērba piespraužamas 200 skaistas rozetes ar skaitli
50 vidū.
Krāsu salikumu noskata dabā
Rozetes dalībiekiem atgādinās gan par novada svētkiem, gan suņu izstādi. “Man teica — kādas gribi, tādas taisi! Šoreiz vēlējos taisīt salātzaļas. Iedvesmu guvu apkārtējā dabā — Aizkraukle ar zilo Daugavas ūdeni, zilajām debesīm, zeltainajām pludmales smiltīm, zaļajiem apstādījumiem ir tik skaista! Un vidū saule. Arī rozetes ir kā saule. Aizkraukle ir gaiša pilsēta,” stāsta Anžela Saļņikova. “200 rozetēm bija vajadzīgi vairāki mēneši, tās taisīju pēc darba, brīvdienās un arī naktīs, lai paspētu laikā. 50 līdzīgas rozetes izgatavoju svētkiem domei, bet 150 — svētku viesiem un suņu izstādes dalībniekiem.”
Jautāju, vai tas bija kāds pasūtījuma darbs par maksu? “Nē, tas bija brīvprātīgs darbs. Mēs ar biedrības “Baltelite” vadītāju Anitu Cibiņu tā nolēmām — pilsētai svētkos sagādāt dāvanu,” saka Anžela. “Rozetes gatavoju ar sirdi un dvēseli, lai citiem būtu prieks.”
Kā sākusies tāda aizraušanās? “Rozetes sāku gatavot pirms vairāk nekā desmit gadiem, kad kopā ar Anitu Cibiņu braucām uz suņu izstādēm. Lai tās nebūtu jāpērk, nolēmām gatavot pašas,” stāsta Anžela. “Sākumā taisīju tādas, kādas bija citiem, tomēr gribējās izgatavot vēl labākas. Kad parādījās internets, tajā noskatījām idejas un pamācības. Sacensībām uzvarētāju apbalvošanai gatavoju dažādas rozetes, vizuāli iztēlojos, kādas tās varētu izskatīties, reizēm to izskatu redzu sapnī, tādēļ tuvumā vienmēr ir blociņš, zīmulis un pildspalva, lai pamostoties idejas varētu pierakstīt. Ja dabā — pļavā, mežā, dārzā — redzu skaistus krāsu salikumus, nofotografēju un tādas pašas krāsas cenšos apvienot rozetēs. Mazo rozeti varu uztaisīt stundas laikā, lielo, krāšņo rozeti varu taisīt pat visu dienu un ilgāk.”
Šķiet, tas ir milzīgs darbs, kas prasa daudz laika, lielu pacietību un rūpību? “Jā, tā ir,” apstiprina Anžela Saļņikova. “Bet, ja patīk, tad gribas darīt, vairs nejūti laiku.”
Anžela jau 14 gadus strādā Aizkraukles pirmsskolas izglītības iestādē “Auseklītis” par pavāra palīdzi. “Man savs darbs patīk, kolektīvs mums labs,” viņa saka. “Kolēģes zina par aizraušanos ar rozešu taisīšanu, bet ne visi.”
Svarīgi, kā suni audzini
Anželai ļoti patīk zirgi un suņi. “Skolas gados Skrīveros nodarbojos ar zirgu sportu. Kad pie manis atbrauca dēls ar savu meitu, devāmies uz Skrīveriem pie zirgiem, un zirgu īpašniece Sarmīte Strazdiņa no staļļa izveda zirgu arī man! Tas bija patīkami. Tomēr tagad ar zirgu sportu vairs nenodarbojos,” stāsta Anžela. “Kad skatos raidījumus par suņu patversmēm, man ir žēl dzīvnieku, gribas visus paņemt pie sevis. Bet tad domāju — ja tā izdarīšu, tad patversme sanāks man pašai!” viņa saka.
Mani vienmēr urdījis jautājums, kādēļ daļai cilvēku ļoti patīk suņi, kaķi, zirgi un citi dzīvnieki, taču citiem nepavisam ne, dažs dzīvniekus pat nevar ieredzēt. To jautāju arī Anželai. “Nezinu, nevaru atbildēt,” viņa saka. “Mīlestība pret zirgiem un suņiem ir manī, nevaru to izskaidrot, kāpēc man viņi tik ļoti patīk — man vajag viņus, un viss! Daļai cilvēku ir bail no suņiem, jo viņi ir iebaidīti par suņu agresiju, viņiem iestāstīts, ka, piemēram, tas lielais suns kā cilvēkēdājs tevi var apēst. Kāda sieviete stāstīja, viņai suņi nepatīk tādēļ, ka tie atgādina kara laiku — kādreiz vācieši dzīvniekus rīdījuši uz cilvēkiem, toreiz viņa bijusi maza meitene un atmiņā iespiedušās biedējošas ainas. Iemesli var būt dažādi. Svarīgi, kā tu suni audzini, cik viņš ir paklausīgs. No trijiem, četriem mēnešiem jāzvana kinologiem un suns jāmāca suņu skolā, lai pēc tam būtu vieglāk un varētu nevis kaunēties, bet lepoties, kāds man ir labs suns!”
Iegūst suņu frizieres diplomu
Anželai kādreiz bijusi rotveilera kuce, un ģimenē uzradies arī kaķis. “Mamma dzīvo citā dzīvoklī, viņas suns bija gaidībās, un kaķenei bērni jau bija piedzimuši. Mamma vairāk rūpējās par kaķeni nekā par suni, un suns kļuva nervozs, slēpās, mamma nezināja, ko iesākt. Nolēmu kaķeni ar visiem kaķēniem paņemt pie sevis. Pēc tam mammas suns atkal kļuva tāds pats, kāds bija iepriekš. Baidījāmies, vai kaķene sadzīvos ar rotveileru, tomēr viņi satika labi,” stāsta Anžela. “Jau sen rotveilers ir labākos medību laukos, nomira 16 gadu vecumā, bet kaķenei Murai ir 13 gadu.”
Nu jau desmit gadu ģimenē ir skotu terjers Maša, agrāk izstādēs guvusi medaļas un čempiones titulu.
Kā Anžela sākusi nodarboties ar suņu frizēšanu? “Anitai Cibiņai bija suns, kuru vajadzēja safrizēt. Iemācījos, iepatikās, ieguvu starptautiski atzītu grumeres jeb suņu frizieres diplomu. Mācījos, lai pareizi mācētu suņus safrizēt. Mammai ir Briseles grifons ar bārdu, viņu vajag sagatavot izstādēm. Nesen izdomājām safrizēt arī kaķeni — viņai tas patīk, bet iznāca tāda jocīga. Kucītei Mašai ļoti nepatīk ķemmēties — kā ierauga ķemmi, tā tūlīt skrien uz citu istabu. Ikdienā ar frizēšanu nenodarbojos, bet, ja vajag, palīdzu kaimiņiem, draugiem. Suņu frizūras var noskatīt arī internetā.” ◆
