Šodien, 1. jūnijā, Latvijā atzīmē Starptautisko bērnu aizsardzības dienu. Tajā parasti notiek bērniem veltīti pasākumi un aktivitātes, kas pandēmijas dēļ šogad izpaliks. Daudzi vecāki atvases lutina ar čupačupiem, izklaidē ar ziepju burbuļiem un visādi citādi uzbur pacilātības sajūtu. Man simpatizēja kādas bērnu psiholoģes viedoklis par šo dienu — tie īsti nav svinami svētki, bet diena, kad novērtēt bērnu aizsardzības jomā panākto un pārdomāt, kas vēl jādara.
Mēs nelīdzināmies Skandināvijas valstīm, par kurām man stāstījušas paziņas. Kaimiņi dienestu izsauc tad, ja bērns vienkārši raud. Tik burtiski gan jau, protams, nav, un tomēr…Visi vecāki zina, cik emocionālas un skaļas gaudas var izdvest atvases. Īpaši tagad, siltajā laikā, kad logi ir vaļā dienas lielāko daļu, var dzirdēt kādu neapmierinātu dvēselīti raudam un rīkojot skandālu. Ķipars var brēkt tā, šķiet, kāju griež nost, lai gan patiesībā mamma neļāva ēst kaķu barību.
Pirms pāris gadiem man un kolēģim iedeva aizpildīt testu par emocionālo vardarbību. Jautājumi, kuros starp balss pacelšanu un emocionālo vardarbību tika vilktas paralēles, mani mulsināja. Uzreiz prātā iešāvās tās reizes, kad esmu bļāvusi uz dēlu. Jo vairāk domāju, jo mazāk spēju izprast robežu starp pacelto balsi un emocionālo teroru. Vai mana audzināšana dažbrīd ir klasificējama kā emocionālā vardarbība? Analizējot sapratu, ka ne vienmēr vajadzīgi ļauni vārdi, pietiek ar intonāciju, lai iedragātu otra pašsajūtu un emocionālo labklājību.
Ievērojot visas labās notis, var iebraukt otrā grāvī. Lai bērns izaugtu par emocionāli veselu, stabilu un pašpietiekamu pieaugušo, viņam nedrīkst liegt daļu skarbās dzīves realitātes. Emocijas jāmācās savaldīt, jāapgūst prasme saņemties dažādās dzīves situācijās, jo ne vienmēr līdzās būs vecāki vai atbildīgais dienests.
Draudzene nesen stāstīja, ka skolā meitām stāstīts par bērnu aizsardzības un uzticības tālruņiem. Pusaudzes jau pirmajā konfliktā likušas lietā zināšanas un mammai piedraudējušas, ka zvanīs un sūdzēsies. Par ko? Par to, ka mamma atņēma telefonus, kamēr nebūs izpildīti mājasdarbi un sakopta istaba. Mācot bērnam viņa tiesības, nedrīkst aizmirst uzsvērt pienākumus. Svarīgi arī izskaidrot sekas. Saudzēsim, mīlēsim un lolosim bērnus! Bet darīsim to pareizi, čupačups un citas lietas nekad neaizstās kopābūšanu ar bērniem. Vecāku uzmanība un sarunas ir lielākā vērtība, ko nereti aizņemtībā bērniem laupām.
