Kurmenietim Uģim Dravam rotu gatavošana ir vaļasprieks jau ap divdesmit gadu. Līdzās dzīvojamajai mājai Uģis iekārtojis nelielu darbnīcu. Piedaloties projektā un gūstot atbalstu, pavasarī darbnīcā iekārtota ekspozīcija, iegādāti jauni darbgaldi. Nupat atbalstīts vēl viens projekts, saistībā ar kuru tiks organizētas meistardarbnīcas bērniem — viņi paši varēs iemēģināt roku rotkaļa darbā.
Mācās no kolēģiem un grāmatām
— Aptuveni divdesmit gadu gatavoju rotas, sākumā mazliet “paknibinājos”, tad vairāk un vairāk, — aizraušanos ar savu vaļasprieku, kas nu jau ir pastāvīga nodarbe, atceras Uģis Drava. — Pēc atvaļināšanās no militārās policijas dienestā aizvadītajiem 18 gadiem esmu rotām pievērsies nopietnāk. Lai gan rotas darinu jau 20 gadu, tomēr kaut ko jaunu laiku pa laikam nākas apgūt. Arodu mācījies neesmu, prasmes apgūtas darot, pašmācībā, konsultējos arī ar kolēģiem. Autoritāte šajā jomā ir Daumants Kalniņš, arheoloģisko rotu kalšanas kustības aizsācējs. Izmantoju viņa 1995. gadā izdoto rokasgrāmatu, esmu vācis arī publicētos materiālus, grāmatas, kas izdotas par arheoloģiju.
— Projekts, kurā piedalījāties finansiāla atbalsta gūšanai, tika mērķtiecīgi meklēts?
— Jā, meklēju iespēju. Šad tad uzrakstu kādu projektu. Vienu valci iegādājos par naudu, ko piešķīra projektā. Tā ir dārga, maksā ap 800 latu, un pats tādu nevarētu atļauties. Otru valci ieguvu pirms gadiem piecpadsmit. Meistars Oļģerts Kucers, kurš tolaik beidza savas rotkaļa gaitas Amerikā, pārcēlās uz Latviju un atveda līdzi iekārtas.
Sākums — folklora
— Kā sākāt kalt rotas?
— Kad sāku darboties folklorā, gatavojām sev tērpus, un mani ieinteresēja rotu izgatavošana. Uztaisīju saktiņas, tad arī citas rotas. Interesējos par mūsu senču seno kultūru, pasaules uztveri un dzīvesveidu. Ar folkloru daļa no tā ir nonākusi līdz mūsdienām. Diemžēl līdz ar kristiešu iebrukumu mūsu senčiem raksturīgās bagātīgās senā apģērba un rotu nēsāšanas tradīcijas un rotu kalšanas prasmes pastāvēja tikai līdz 14. gadsimtam. Šobrīd tās pamazām atjaunojam.
— Kāda laikposma rotas izstādītas ekspozīcijā?
— Te aplūkojamas 10. — 12. gadsimta rotas. Ir arī senākas lietas. Piemēram, piekariņi varētu būt no 2. gadsimta, tie atrasti Zemgalē, Sēlijā. Baltiem raksturīgās rotas ir līdzīgas, arī pie leišiem atrastas analogas rotas. Rotas taisu no misiņa un bronzas, mazliet izmantoju arī ādu. Ekspozīcijā aplūkojamas tikai dažu veidu rotas, tās jau ir ļoti dažādas — vienkāršākas, komplicētākas.
— Kur gūstat idejas?
— Grāmatās, internetā. Uz kādu muzeju aizbraucu, ja kaut ko īpaši vēlos aplūkot tuvāk. Ļoti labas grāmatiņas izdotas Lietuvā, ar kvalitatīvām fotogrāfijām. Rotām norādīti gan izmēri, gan svars. Viss sīki un smalki parādīts. Šogad izdota viena diezgan laba latviešu grāmata. Latviešiem grāmatās vairāk tekstu.
Tas ir patriotisms
— Vai ir arī pasūtījumi?
— Šad tad ir. Tuvākajā laikā, sadarbojoties ar vēstures muzeju, piedalīšos kuršu sievietes tērpa rekonstrukcijā.
Strādājot ar tādām metodēm, kā to daru es, rotas neiznāk lētas. Ja uzreiz var izliet desmit saktu, tad, protams, ir lētāk, tomēr tā jau ir masu produkcija. Katrai rotai ir dvēsele, kamēr to novīlē, apstrādā, metāls saņem enerģiju.
— Rotaslietām ir ne tikai vizuāla funkcija, dažkārt cilvēki tās izmanto kā amuletus, ticot to maģiskajām īpašībām. Vai jums ir kāds talismans?
— Nē, es neko tādu nenēsāju. Nezinu, varbūt man pietiek, rotas darinot un ikdienā esot ar tām saskarē. Esmu mēģinājis nēsāt gredzenu, bet man to nevajag. Turklāt, darinot rotas, gredzens traucē. Katrs rīkojas pēc savas iekšējās izjūtas — kādam gredzens vai kāds piekariņš noteikti palīdz justies stiprākam, pasargātam. Amuletu būtība ir gan aizsardzība, gan dabas spēku labvēlības veicināšana.
— Nopelnīt ar šo vaļasprieku laikam gan nevar?
— Tas drīzāk ir patriotisms, nevis peļņas avots. Braucot ārpus valsts, mēs taču pārstāvam Latviju.
Piedalās viduslaiku festivālos
— Teicāt, ka aizrāvāties ar folkloru. Vai darbojaties kādā kopā?
— Vairs nē, bet ilgus gadus biju vīru kopas “Vilki” dalībnieks. Ar folkloru sāku aizrauties astoņdesmito gadu beigās. Pamatā dziedāju, bet varu uzsist bungas, iepūst dūdās, mazliet pakoklēt. Nu jau dažus gadus nedziedu, ansamblis ir Rīgā, liela braukāšana. Tāpat iznāk braukāt, jo diezgan regulāri dodamies uz dažādiem viduslaiku festivāliem. Tie lielākoties tiek rīkoti pilskalnos, cilvēki uzceļ viduslaiku teltis, spēlē viduslaiku mūziku, demonstrē amatus, rāda zobenu cīņas. Lietuvā šādus festivālus rīko biežāk, tajos piedalos, esmu pabijis viduslaiku festivālā arī Norvēģijā. Senajā Lietuvas galvaspilsētā Ķērnavā reizi gadā ir eksperimentālās arheoloģijas festivāls. Vieta ir fantastiska — pilskalnu komplekss. Latvijā ir vēsturiskās rekonstrukcijas klubi, kas rīko šos festivālus. Arī pašvaldības mēdz būt aktīvas, piemēram, nu jau tradīcija ir Vikingu diena Grobiņā, ko rīko pilsētas svētku laikā. Tur bijusi vienīgā vikingu apmetne Latvijā. Festivāli vajadzīgi arī, lai tiktos ar kolēģiem. Apmaināmies ar pieredzi, aplūkojam viens otra jaunos darinājumus.
— Esat Amatniecības kameras biedrs?
— Kādu laiku biju, bet nācās maksāt biedranaudu, un nekādu aktivitāšu. Nesaskatu tam nekādu jēgu.
Interese par senatni pieaug
— Deviņdesmito gadu sākumā, pēc neatkarības atgūšanas, latvieši bija ļoti patriotiski noskaņoti. Kādi ir jūsu novērojumi tagad?
— Man šķiet, ka tas tikai iet plašumā. Pēdējās desmitgadēs gan Latvijā, gan Eiropā aizvien vairāk cilvēku interesējas par senatni, par to, no kurienes ir nākuši, par savu izcelšanos. Par aizmirstām lietām. Ļoti labi, ka cilvēki meklē saikni ar dabu. Arī 3×3 nometnēs tiek popularizētas latviskās vērtības. Reizēm tajās tiekam aicināti kā ieviržu vadītāji. Es vadu rotu kalšanu bērniem, mana sieva Gundega māca mazajiem dziedāt, muzicēt, bet abas meitas mums palīdz.
— Dziesmu svētkos tautastērpu skatē jūs ieguvāt godalgotu vietu. Kad pirmo reizi piedalījāties Dziesmu svētkos?
— Tas bija deviņdesmito gadu sākumā, ar folkloras kopu “Vilki” devāmies svētku gājienā. Viens aktīvs puisis izdomāja, ka gājiena beigās jāsim zirgos. Tikko bijām izgatavojuši senos tērpus, braukājām uz zirgaudzētavu patrenēties. Tā bija tāda neliela avantūra, bet gājiens tiešām izdevās. Šajos svētkos piedalījos tautastērpu skatē, un Gundega muzicēja ar folkloras kopu.
— Vai ir kādas nākotnes ieceres, ko varat atklāt?
— Ir lielāki plāni. Ļoti gribētu rekonstruēt šķūni un iekārtot tajā ekspozīciju, muzeju.
