Kokneses novada Bebru pagastā savs Ziemassvētku vecītis (Jānis Grauds, attēlā) ir jau piecpadsmit gadu. “Esmu dalījis dāvaniņas skolā, bērnudārzā, nesis veltes represētajiem,” stāsta Bebru pagasta Ziemassvētku vecītis.
— Kad mani bērni vēl bija mazi, apmeklēja “dārziņu”, vienos svētkos gadījās, ka nebija neviena, kurš bērniem izdalītu dāvanas. Bērnudārza vadītāja pierunāja mani pamēģināt. Kopš tā laika pagājis vairāk nekā piecpadsmit gadu, krājusies pieredze. Varu teikt, ka šis ir pienākums, kur pieredze visu samaitā. Ja tā ir, tu jau ej un domā — darīšu tā vai citādi, bet ir jāņem vērā emocijas, jādara tas, kas konkrētā mirklī šķiet pareizi. Kā Vecītis gāju uz mājām arī pie saviem bērniem, viņi ilgi to nezināja, bet reiz gadījās ķibele ar pulksteni, pēc tā bērni mani pazina. Mazie pamana katru sīkumu, nopēta no galvas līdz kājām.
Pagasta bērni visus šos gadus man rakstījuši arī vēstules, tās visas ir saglabātas. Daudzi no viņiem tagad jau mācās vidusskolā, ir pilngadīgi, bet man mājās kastē glabājas viņu bērnu dienu vēlēšanās, mazie sapnīši.
Vēlmes ir ļoti dažādas. Kad sāku savas Salatēva gaitas, bērnu prasības bija daudz pieticīgākas. Tagad bērni ilgojas pēc datora, mobilā telefona, velosipēda. Toreiz vairāk vēlējās slidas, slēpes, ragaviņas. Bet vispār bērni ir sajūsmā par jebkuru dāvanu. Arī es pats priecājos par vismazāko velti, nevajag daudz, tikai sīkumu — šokolādīti, piparkūkas, jo galvenais jau ir tas, ka atceras un vēlas iepriecināt.
Ziemassvētku vecīša gars var būt iekšā ikvienā cilvēkā — paziņā, draugā, kolēģī vai vienkārši pretimnācējā, ikvienā, kurš mums vēl labu. Es pats ticu Ziemassvētku vecītim un domāju, ka jātic jebkurā vecumā — vēl esi bērns vai jau vairs neesi. Šo romantisma noskaņu zaudēt nevajadzētu, jo dzīvē skaisto mirkļu nav nemaz tik daudz.
