Kādā rītā iezvanījās Ineses mobilais tālrunis. “Kurš gan tas varētu būt?” nodomāja Inese. Zvanīja Ineses vīrs Kaspars, pavēstīja, ka viņš ir reisā uz Ērgļiem, un jautāja, vai sieva nevēlas piebiedroties. Uz Ērgļiem, kur viņa dzimusi un augusi un kur arī viņu vecākā meita pasaulē nākusi, Inese bija gatava doties vienmēr. Arī šoreiz.
Atceļā brauca caur Pļaviņām, kur Kaspars saņēma jaunu kravu, lai nogādātu to Rīgā. Inese domāja pa ceļam dzīvesvietā izkāpt un doties mājās, taču Kaspars viņu centās pierunāt braukt līdzi. Inese atrunājās – kas zina, cikos tava darbdiena beigsies, kad vēl mājās tiksim, bet man šodien LNT ir romantiskais vakars – “Antonijas” otrā sērija. Tomēr vīrs pārliecināja, ka līdz pulksten 21, kad sāksies filma, viņi būs mājās, un, lai sieva justos vēl labāk, ieslēdza viņas iecienīto Radio 2. Inese piekrita braukt uz Rīgu. Diena bija skaista, saulaina, no sirds varēja izbaudīt rudens krāšņumu. Pabraucot garām Ikšķilei, iezvanījās Kaspara tālrunis. Pēc zvana melodijas Inese zināja, ka tas ir vīra priekšnieks. Inese smagi nopūtās un lūdzās, lai vīrs neatbild. Viņa bija pārliecināta, ka šefs zvana tikai tāpēc, ka vēl kāds darbs padomā, bet viņai taču romantiskais vakars. Nojauta Inesi nepievīla. Kad Rīgā izkraus kravu, būs jādodas uz Cēsu rajonu, kur beidzies ceļa remonts, un jānogādā kādā galvaspilsētas uzņēmumā pārvietojamā asfaltražotne. “Bet kā tad mans romantiskais vakars?” Inese bija sašutusi. Kaspars sievu mierināja, ka tas nav tālu no Rīgas, cik ilgi pievienot piekabi, mājās būs laikā. Taču, ierodoties noteiktajā vietā, pavērās cita aina. Pārvietojamajai asfaltražotnei nebija ne reģistrācijas numura kā piekabei, ne arī gaismas lukturu, bet, tā kā jau bija rudens pievakare, saule norietēja un arī tumsa nebija aiz kalniem. Objektā strādāja gan somu viesstrādnieki, kuri tobrīd jau bija krietnā “kunga dūšā”, gan arī pāris latviešu. Visu noteica somi. Jāteic gan, ka sazināties ar viņiem bija ļoti grūti, jo latviski viņi nerunāja, kaut cik bija “ielauzušies” sliktā krievu valodā. Tā nu Kaspars pūlējās viņiem iestāstīt, ka tādu agregātu, kuram nav nekāda apgaismojuma, tumsā vilkt pa šoseju, kur intensīva satiksme, ir ļoti bīstami. Viņš pieprasīja, lai kravas auto pavada mikroautobuss ar iedegtiem avārijas lukturiem. Taču varēja redzēt, ka somu bāleliņiem “jūra līdz ceļiem”. Tad Kaspars paziņoja, ka viņš velkamo atvienos un nekur nebrauks. Inese bija gan dusmīga, gan apbēdināta. Kasparam palīdzēt viņa nespēja, kaut bija gatava vērsties pie somiem un angļu valodā pateikt visu, ko par viņiem domā. Metās jau krēsla, kad somi tomēr nolēma doties uz Rīgu un pavadīt kravu. Mājup braucot, jau bija tumšs. Kad auto novietoja stāvvietā, abi devās uz dzīvokli. Inese mudināja vīru iet ātrāk, jo televīzijā jau pusstundu rādīja filmu. Taču liktenis pārim “sarūpēja” vēl vienu pārsteigumu. Lai nokļūtu mājās, vajadzēja šķērsot dzelzceļu, bet visos trijos sliežu ceļos stāvēja vilcienu vagoni. Stacijas dežurants paskaidroja, ka vilcieni sāks kustību pēc piecdesmit minūtēm. Kaspars paskatījās uz sievu un smaidot teica: “Mums ir divas iespējas – gaidīt vai arī mēģināt tikt pāri.” Tā kā Inesi bieži mocīja muguras sāpes, viņa nevēlējās ne līst pa vagonu apakšu, ne arī rāpties vai lēkt, bet teju stundu gaidīt arī negribēja. Ar vīra palīdzību viņa nokļuva dzelzceļa otrā pusē un tālāk gāja klusēdama, līdz Kaspars ierunājās: “Jauks romantisks vakars, vai ne?”. Bet Inese zināja, ka nu gan romantikas viņai ilgam laikam gana.
