Bijušais sunākstietis mežzinātnes maģistrs Aigars Indriksons darbojas kā pētnieks Latvijas Valsts Mežzinātnes institūtā “Silava”, kā pasniedzējs Latvijas Lauksaimniecības universitātē, Mežkopības katedrā — viens no tiem, kurš māca izprast, cienīt un saprātīgi izmantot dabas resursus.
Mežs un romantika— Jūs esat dzimis un audzis Sunākstē?— Dzimtas saknes četrās paaudzēs no tēva puses rodamas Sunākstē, bet senāk — Madonas rajona Vestienā. Pa mātes līniju senči nāk no Rēzeknes apkārtnes. Man bija iecere pētīt dzimtas ciltskoku, mazliet to arī darīju, bet laika trūkuma dēļ neesmu pārāk dziļi izpētījis, tikai trijās četrās paaudzēs. Mācījos Sunākstes pamatskolā. Tā ir sena skola ar interesantu vēsturi jau ap 130 gadu. Viens no pēckara direktoriem Žanis Vīksna rakstīja ko līdzīgu hronikai par Sunāksti, skolu, Stenderu dzimtu. Lepojos ar to, ka nāku no Sunākstes. — Vai pārliecība par nākamo profesiju bija jau bērnībā?— Nē, mans mīļākais mācību priekšmets skolā bija vēsture. Vēl bērnībā kā saistošu lasāmvielu izlasīju visas pamatskolā apgūt paredzētās vēstures mācību grāmatas. Tās bija sociālisma laikā rakstītas grāmatas ar atbilstošu ievirzi, kāds patiesības grauds jau tur bija. Meža darbinieka profesiju izvēlējos, jo gars un raksturs man vairāk vērsts uz romantiku. Darbs mežā saistās ar romantiku — daba vēl joprojām nav līdz galam izzināta. Bioloģiskā daudzveidība, botānika, meža ģeogrāfija — tas viss tolaik likās ļoti aizraujoši. Vēl nebiju iedziļinājies profesionālajās lietās un likās, ka šajā jomā ir tik daudz neatklāta un neizzināta, lai gan Latvijas meži mežierīcības jau 20. gadsimta sākumā bija apgūti. Biologi un botāniķi gan vēl šodien atklāj jaunas sugas. Pamatskolas pēdējās klasēs izdomāju, ka būšu mežsargs, strādāšu mežā, tāpēc izvēlējos Ogres meža tehnikumu. Vēlāk sapratu, ka tā ir pareizā izvēle. Daudzviet pasaulē tādas mežsaimnieka profesijas nav. Mežzinātnes ietekmei pasaulē ir tendence samazināties, rodas vairāk integrētu pētījumu virzienu — bioloģija, hidroloģija, vispārējās inženierzinātnes. Tā kā mežzinātnes nozīme sarūk, mežzinātnieki visā pasaulē domā, kā šo nozari saglabāt.
Gads klosterī— Un kā tad vēsture?— Mainījās laiki, visa izzinātā vēsture vairs nekam nederēja un likās, ka nekam vairs nevar ticēt. Viss, kas bija lasīts un kam bija ticēts, sabruka. Mežs, daba — šīs vērtības ir stabilas, tās nemainās, mainoties politikai, sabiedriskajai domai.—Vai studijas pēc tehnikuma absolvēšanas bija pārdomāts un pašsaprotams solis? —Mācoties tehnikumā, nedomāju, ka studēšu Jelgavā. Bet, kad beidzās mācības tehnikumā, gribējās turpināt, jo sapratu, ka tas, kas apgūts Ogrē, nebūt nav viss. Ogrē bija ļoti labi pasniedzēji, un pirmais priekšstats par mežu man nostiprinājās tur. Jau tolaik aizrāva botānika, tā bija viens no mīļākajiem priekšmetiem. Tad pat sapņos nerādījās, ka es šīs lietas varētu mācīt citiem. Ar tehnikuma kursabiedriem, tostarp tagadējo Meža fakultātes dekānu Dagni Dubrovski, aizbraucām uz Jelgavu, gājām iesniegt dokumentus un jokojām — kas zin, varbūt pēc gadiem aizstāvēsim doktora disertāciju, šobrīd joki pārvērtušies realitātē. Pasniedzēji un zinātnieki Henrihs Mežals, Pēteris Zālītis, Imants Liepa, prata pārliecināt, iedvesmot, ka jāturpina darbs zinātnē.— Esat studējis arī ārzemēs?— Vienu gadu studēju mežsaimniecību Vīnes lauksaimniecības universitātē Austrijā. LLU izveidojās sadarbība ar Altenburgas benediktīniešu klosteri Lejasaustrijā. Lieli nopelni tur bija klostera abatam Bernhardam Nāberam, viņš uzņēmās vidutāja lomu. Mūsu studentiem bija iespēja braukt arī praksē — veikt dažādus meža darbus. Dzīve klosterī ļoti ietekmēja. Mēs, studenti, izrādījām interesi par klostera dzīvi, gājām arī uz lūgšanām. Mūkiem ir interesanti dziedājumi, mūs uzaicināja tajos piedalīties, dziedāt. Klostera abats rada iespēju nopirkt grāmatas — varēju izvēlēties grāmatas vācu un angļu valodā, kas tolaik Latvijā nebija nopērkamas, mājās pārvedu pat datoru, reti kuram deviņdesmito gadu vidū mājās bija dators.
Rupjmaizes deserts— Kā visvairāk pietrūka, esot prom no Latvijas?— Pietrūka tautiešu un dzimtās valodas. Tolaik atrast latvieti ārzemēs nebija tik vienkārši kā tagad. Gāju uz Latvijas vēstniecību Vīnē, iepazinos ar kādu studentu no Rīgas, atradām vēl dažus, sadraudzējāmies. Latvijas vēstnieks Austrijā mūs, studentus, ielūdza uz 18. novembra svinībām, tas bija iedvesmojoši.— Un rupjmaizes nepietrūka?— Rupjmaizes? Protams, pietrūka. Kad ziemas brīvlaikā rupjmaizi aizvedu kā suvenīru studiju biedriem, viņi to paķēra, kā desertu, aiznesa pat mājās.— Kādas bija attiecības ar vietējiem iedzīvotājiem?— Ar austriešiem satiku labi. No vāciešiem viņi atšķiras ar to, ka nav tik augstprātīgi. Gramatika viņiem ir kā vācu valodā, bet austriešiem ir cits dialekts, to biju mazliet apguvis.
Uztraukties nav vērts— Nosauciet trīs lietas, bez kurām nevarat iedomāties ikdienu!— Darbs. Dators. Mašīna. Protams, pats svarīgākais ir tuvinieki, kolēģi, līdzstrādnieki. Saikne ar cilvēkiem ir ļoti svarīga. Cilvēka nozīmību visskaudrāk izjūt, kad viņa vairs nav, pirms tam par to aizdomājamies reti. — Kā uztverat dzīvi?— Viegli, mierīgi. Agrāk uztraucos, ja kaut kas nenotika tā, kā vēlējos, bet tagad saprotu, ka par kaut ko īpaši uztraukties nav vērts, jo varbūt tam tā ir jābūt, kaut pirmajā mirklī tā nebūt neliekas. Ar naidu un varu neko darīt nevar, viss jāpanāk godīgā, mierīgā ceļā. Ar viltu iegūts nenes labumu. Kā dažkārt saka — 80% no visām lietām atrisinās pašas no sevis, bet pārējos 20% pats vari risināt. Vēl piekrītu uzskatam, ka viss notiks tad, kad tam jānotiek, ne agrāk, ne vēlāk.
Jābūt līdzsvarā— Zinu, kas līdzdarbosieties kādā zinātniskajā projektā, ko paredzēts sākt arī Aizkraukles reģiona teritorijā.— Tas ir saistībā ar Eiropas Savienības “Life nature” projektu par purviem, to biotopu atjaunošanu. Līdzīgs projekts bija četros Latvijas purvos. Projekts vēl nav iesākts, varbūt mazliet pāragri par to runāt, bet cerēsim, ka būs. Projektā iekļauti vairāki purvi Aizkraukles, Jēkabpils un Rīgas rajonā. Purvos paredzēts arī novietot informācijas stendus, jo aizsargāt var to, ko pazīst, no nezināmā cilvēks parasti baidās.Augstā purva biotops Eiropas Savienībā ir aizsargājams, jo Rietumeiropā purvs ir iznīcināts, augstie sūnu purvi ir liela vērtība. Jābūt līdzsvaram starp dabas aizsardzību un dabas izmantošanu. Ja dabu tikai izmantos, tad drīz mūsu planēta pārvērtīsies par pilsētu, kur viss ir noasfaltēts un nav neviena dabas stūrīša. Jādomā ilgtermiņā. Jāatstāj neskartas platības — mežonīgā daba, kāda ir purvos. Ja cilvēks nekad nav bijis purvā, tad pat nespēj iedomāties kādus šedevrus daba spēj radīt. Dzērvju ligzdas, purva lāmu labirinti — vērienīga pasaule. Botānikas praksē ar studentiem bijām purvā, izgājām tam cauri, sajūta — kā uz citas planētas. Bija arī kāds holandietis — pieredzējis hidroloģijas speciālists — ienācis purvā, viņš bija tik pārsteigts un izbrīnīts, zvanīja mājiniekiem Holandē: “Ja jūs zinātu, kāds pie Rīgas ir purvs!”. Kaut ko tādu savā mūžā nebija redzējis.
Svarīgs ir godīgums
— Vai pasniedzēja darbu sākāt uzreiz pēc augstskolas absolvēšanas?— Nē, pirms tam trīs gadus nostrādāju “Silavā”. Arī tagad turpinu tur darboties. — Kāda bija sajūta, pirmo reizi izejot studentu priekšā?— Īpaši liela satraukuma nebija, jo biju runājis dažādās konferencēs, bija neliels stress, nācās daudz apgūt papildus, sevi pilnveidot. — Teicāt, ka bijāt prātīgais students. Kā vērtējat jauniešus, kuri dzīvo vētrainu studentu dzīvi?— Tie palaidnīgie studenti tāpat dzīvē visu sasniedz. Katrs atrod savu ceļu un vietu, kur sabiedrībai var sniegt visvairāk. Kā pasniedzējs esmu demokrātisks — nevērtēju studentus pēc dzīvesveida. Svarīgs ir godīgums. — Bet špikošana?— Arī tas ir negodīgi. Bet ir viedoklis, ko atbalsta daudzi pasniedzēji, arī es — ja students ir uzrakstījis labu špikeri, tad viņš kaut ko ir arī iemācījies, bet špikošana no grāmatas vai klades — tas gan ir nepieņemami. Tomēr, ja students māk nošpikot tā, ka pasniedzējs neredz, — godīgi tas nav, bet jāsecina, ka students ir pietiekami gudrs un meistarīgs. Arī pie manis auditorijā špiko. Ja ieraugu, tad špikeri atņemu. Ir bijuši gadījumi, kad atņemu vienu špikeri, bet studentam tūlīt rokā nākamais. Ar vienu tādu studentu man nācās sadarboties zinātniskajā projektā. Bija ļoti izdarīgs, labs praktiķis, bet kā students — blēdīgs.— Pats esat špikojis?— Jā, ir gadījies… Veiksmīgi.
Uzziņa.Meži Latvijā aizņem 2 961 222 hektāru, mežainums ir 50,2%. Salīdzinājumā ar citām Eiropas valstīm Latvija pieskaitāma pie mežiem bagātām valstīm, Eiropā meži vidēji aizņem 33% no sauszemes teritorijas.Purvi aizņem 10% no Latvijas teritorijas. Visvairāk to ir Austrumlatvijas zemienē, Piejūras līdzenumā, Ziemeļvidzemes morēnu līdzenumā. Salīdzinājumā ar daudzām Rietumeiropas valstīm, Latvijā purvi ir saglabājušies maz skartākā veidā, Viduseiropā ir grūti atrast “dzīvus”” augstos purvus, pat piejūras ainavās. Latvijas lielākie purvi: Teiču purvs, Cenas tīrelis, Ķemeru — Smārdes tīrelis.
