Zintas un Andra Kalniņu “Romaņu” saimniecība Vallē šopavasar “ieņēmusi zemo startu” — gatavo tehniku, pērk minerālmēslus. Vēl jānogaida, kad lauki nožūs, lai tehnika negrimst. Tikmēr mehāniskajās darbnīcās rosās vīri, tiek mainītas rezerves detaļas, sakopta saimniecības apkārtne.
Cūkkopība bija
neizdevīga
“Romaņu” saimniecība veidota uz bijušā Valles kolhoza bāzes. Zintas vecāki pirms 20 gadiem atguvuši senču īpašumu un nolēmuši nodarboties lopkopību. Kad viņi cienījamo gadu dēļ vairs nejaudāja strādāt, stafeti pārņēma jaunie. Privatizētas arī līdzās esošās kūtis un tehnika. Pie agrākā kolhoza kartupeļu pagraba izveidota apsildāma tehnikas darbnīca. Ar malku kurināma kalte bijušā siena šķūņa vietā ir Andra paša rokām meistarota. Tajā vieta diviem graudu un vienam zāles kombainam, traktoram un agregātiem.
Pie labības torņiem nobērta paprāva kaudze lopbarības pupu. Saimnieks teic, ka tās bioloģiski audzētas, samaltas, un nu lopiem ir laba papildu barība. Īpaši izdevīgi tās bija audzēt mazo sivēnu nobarošanai laikā, kad saimniecībā nodarbojās arī ar cūkkopību. Dārgās sojas vietā izmantoja pašaudzētās pupas.
Saimniecībā agrāk bija trīs vienlīdz stipras darbības nozares — cūkkopība, graudkopība un piena lopkopība. Diemžēl turēt cūkas kļuva neizdevīgi.
Lai arī baroja ar pašu audzēto barību, turēja savus sivēnus, tagad no 50 sivēnmātēm kūtī palikušas tikai dažas.
Ja ir labi, jābūt vēl labāk
Kad kopā ar saimnieku ieejam fermā, pārsteidz neparasts klusums. Pusdienlaiks, laukā spīd pavasara saule, un ap četrdesmit slaucamo govju apgūlušās salmos. Kāda noraugās uz mums, laiski izstiepusi kāju starp nožogojuma režģiem. Arī jaundzimušie teļi, kā saimnieks teic, “bērnudārzā”, kas pamazām kļūst par mazu, iekārtojušies diendusai. “Paši esam mierīgi, un arī lopiņi mums tādi,” teic Andris, “dzīvē pat niknu suni nav izdevies izaudzināt.” Vai govis pavasarī priecāsies par pirmo zāli? Saimnieks teic: noteikti, jo kūtī turētas piesietas, un cik ilgi lopiņu tā var spīdzināt?
Kolhoza laikā te mita ap divsimt govīm, tagad kopā ar teļiem, grūsnajām govīm uz pusi mazāk. Ir vēl, kur augt — smejot saka saimnieks. Pirms četriem gadiem gan cūkas, gan govis turētas vienuviet, un tad brīva nebija ne kvadrātcentimetra. Tāpēc nolemts pārbūvēt vienu no divām blakusesošajām fermām. Lai arī tā ir plaša, modernais barības maisītājs — dalītājs bija nedaudz jāpārveido, lai tas neķertos aiz griestu konstrukcijām. Kūtī ierīkots jauns pienavads, izveidota moderna piena māja.
Nesen sākts jauns projekts — mēslu savākšanai un glabāšanai. Pagājušajā gadā izbūvēta mēslu starpkrātuve un šķērskanāls. Maijā sāks būvēt mēslu lagūnu. Kūtī mēslu ejās ievietos skrēperus jeb transportieri. Kopumā šis projekts atvieglos cilvēku darbu un padarīs drošāku mēslu glabāšanu.
Nākamajā modernizācijas posmā plānots ieviest nepiesieto lopu turēšanu un izbūvēt slaukšanas zāli. Tas nozīmētu arī govju skaita dubultošanu, darbu vēl divām slaucējām, kā arī uzlabotu piena kvalitāti, kura patiesībā jau tagad ir ekstraklases.
Smalcinās ar
tomahauku
Lai ieviestu jauno mēslu savākšanas metodi, nācies domāt arī par atšķirīgāku dzīvnieku barošanas un turēšanas veidu. Piemēram, salmu garumam jābūt noteiktam, lai tie transportējot nepītos mehānismā. Tāpēc viens no pēdējiem pirkumiem ir salmu smalcinātājs. Saimnieku uzjautrina tā nosaukums — tomahauks. Iemet tajā rulli, un vajadzīgā garumā sagrieztus salmus tas izkliedē zem govju kājām. Līdz tam kaisīšana bija roku darbs, salmus izvadājot ķerrā.
Šogad pirmo reizi laukā izbrauks ar nesen no Francijas atvesto sējmašīnu. Sēt gan vēl tik drīz nevarēs, pārāk mitrs. Labi, ka pirms tam sausajās dienās paspēts iestrādāt minerālmēslus. To cena pretēji plānotajam pieaugumam, par laimi, palikusi kā iepriekšējā gadā. “Degvielas cenas kāpums gan nepatīk, bet no tā neizmukt — kā ir, tā ir,” smaidot saka Andris.
Kaimiņos vācieši un itālieši
Kaimiņu saimniecībās iesākuši miglot, bet Andris smej, ka tas tad jādara ar diviem traktoriem — kamēr viens strādā, otram jābūt gatavībā to izvilkt no dubļiem. “Bet ziemāji, paldies Dievam, pārziemojuši brīnišķīgi, tagad tik jāgaida saulainās dienas,” priecājas saimnieks. Intervijas dienā saimniecībā bija arī konsultanti no firmas, kura piegādā minerālmēslus. Novērtēja ziemājus, konsultēja, ko un kad tiem vajadzētu dot. Vai zemnieks jau tā nav gana gudrs? Andris iebilst — vienmēr der ieklausīties arī cita teiktajā, bet gala lēmums jāpieņem pašam.
“Romaņos” ar zālājiem un graudaugiem apsēts ap 350 hektāru zemes. Problemātiski būtu, ja vēlētos apstrādāt vēl vismaz 100 hektāru. Aizaugušu lauku šajā pusē vispār vairs nav. Lielu daļu zemes paņēmušas Birzgales puses firmas “Agronika” un “Tilbe Agro”. Arī Pēteris Geks, kuram Ķekavā ir putnu fabrika, Valles pusē iegādājies 100 hektāru. Līdzās zeme vāciešiem un itāliešiem. Itālietis gan esot bankrotējis, un viņa zemi pārpirkuši vācieši. Andra draugs stāstījis, ka pamanījis kādu uz lauka aram. Gājis klāt aprunāties, bet traktorā vācietis — ne angliski, ne krieviski nesaprot…
Juta, ka būs “ziepes”
Jau trīs gadus Andris ir kooperatīva “Trikāta KS” biedrs un ar lepnumu stāsta, ka piena pārstrādes rūpnīcas celtniecība ir pabeigta, pašlaik montē iekārtas. Būt kooperatīva biedram nozīmē arī drošību, pamatu zem kājām. Vai veikalā, redzot produkciju ar Trikātas logo, jūt lepnumu? “Ne tikai jūtu, bet pārsvarā arī pērku šo produkciju. Kooperēšanās dēļ vairāk laika un enerģijas var veltīt tiešajam darbam. Piemēram, nav jāuztraucas par samaksas grafikiem, bet norēķināties var pakāpeniski, kad līdzekļu ir pietiekami. Izslauktā piena daudzums Latvijā krasi nepalielināsies, un līdz ar kooperatīvu rūpnīcas iedarbināšanu kādam citam ražotājam izejvielu pietrūks, būs jābankrotē. Tāpēc arī Andris Šķēle laikus tika vaļā no “Valmieras piena”. Juta, kur būs “ziepes” un kur — perspektīva. Pārstrādes uzņēmuma vietā ekspremjers iegādājās govju fermu Ogres tuvumā,” saka saimnieks.
Dzīvokļi
strādniekiem
Tā kā Andra dēls mācās Latvijas Lauksaimniecības universitātē, uz viņa tēva saimniecību izglītojošā ekskursijā nesen ieradās topošie 2. kursa agronomi. Studenti un grupas vadītāja ar redzēto bijuši ļoti apmierināti un piesolījusi atvest arī 3. kursa audzēkņus.
Saku saimniekam, ka “Romaņi” ir kā paraugsaimniecība, par to viņš tikai nosmīn un teic, ka līdz tam vēl tāls ceļš.
Lai sasniegtu augstu piena kvalitāti, divi svarīgākie faktori ir sabalansēta barība un labs strādnieks. Slaucēja, kura rūpīgi padara darbu, ir puse no panākumiem. Piemērs no dzīves — paziņas saimniecība, kurā pusi ganāmpulka sliktas sla ucējas dēļ nācās likvidēt. Bieži vien, ja govij konstatē tesmeņa iekaisumu, to ārstēt ir neizdevīgi vai pat neiespējami.
Nebūtu veiksmīgas saimniecības, ja tajā strādātu nolaidīgas slaucējas un bezatbildīgi mehāniķi. Domājot par viņiem, bijušajā
administratīvajā korpusā ierīkoti divi — vienistabas un divistabu — dzīvokļi. Tajos dzīvo strādnieki pat no Jelgavas puses.
