Mēdz teikt, ka cilvēka dvēseles spogulis ir acis. Taču ne mazāk par katru no mums pasaka rokraksts.
Mēdz teikt, ka cilvēka dvēseles spogulis ir acis. Taču ne mazāk par katru no mums pasaka rokraksts. Pēc tā var noteikt ne tikai cilvēka dzimumu, vecumu un nodarbošanos, bet arī raksturu un, speciālisti apgalvo, pat zodiaka zīmi. Daudzi gan iebildīs, ka mūsdienās rokraksts vairs tik daudz neizsaka, jo ar roku taču rakstām tik maz. Visur, kur vien varam, izlīdzamies ar datoru, pat apsveikumiem izmantojam citu sagatavotus un nodrukātus tekstus.
Reizi gadā Ziemassvētkos saņemu apsveikumu no kādas kundzes cienījamos gados. Tas glītā rokrakstā vienmēr rakstīts ar roku un tintes pildspalvu. Ne tāpēc, ka viņa būtu nelabojami konservatīva vai nemācētu izmantot datoru. Vienkārši tāda ir viņas iekšējā pārliecība un vecāku ieaudzinātā inteliģence — cienīt cilvēku, kuram raksti, un sūtījumu padarīt vērtīgu ar to vien, ka tas domāts tikai konkrētam cilvēkam. Šīs atklātnes es krāju, jo katra no tām ir kā mazs mākslas darbs.
Tikai vecāka gadagājuma cilvēki vēl atceras, ka savlaik skolā bija īpašas glītrakstīšanas stundas, un daudziem, kuriem rakstīšana neveicās, nācās palikt pēc stundām un pierakstīt pilnas burtnīcas ar vienu un to pašu vārdu, kamēr rezultāts uzlabojās. Vēstulēs, kuras redakcija saņem, redzam, ka skaists rokraksts ir retam rakstītājam, no jaunajiem — ļoti retam. Jo vairāk vēstuļu saņemsim elektroniski, jo mazāk varēsim spriest par cilvēkiem, kuri mums raksta.
Mūsdienās, datorlaikmetā, mani pārsteidza madonieši — šajā rajonā bija noorganizēta rajona skolu skate “Glītākais rokraksts”. Tās rīkotāji atklāja, ka bijis grūti izvirzīt salīdzināšanas kritērijus, tāpēc noteikuši labākos vairākās kategorijās — skaists, glīts, kaligrāfisks, īpatnējs rokraksts. Skates ekspozīcijā izvietojuši glītu rokrakstu paraugus arī no seniem laikiem, un skolēni bijuši pārsteigti, ka tik skaisti iespējams rakstīt. Radusies pat jauna ierosme — vērtēt arī skolotāju rokrakstus.
Nākotne nav paredzama. Iespējams, pienāks laiks, kad nevajadzēs rakstīt nemaz. Paraksti drīz būs elektroniski, skolā katrs bērns un skolotājs rakstīs ar datoru, arī katrā mājā būs dators, un tekstu jau tagad var ierunāt, lai to pieraksta īpaša iekārta. Bet, lai cik melodiski skanošus vai kustīgām bildītēm papildinātus apsveikumus arī saņemtu, es katru gadu gaidīšu to vienu — rokrakstā rakstīto — un tuvos cilvēkus centīšos pagodināt tāpat.
