Džodija, amerikāniete, dzīvo Latvijā: Nav viegli un dažkārt ir pat nepareizi vispārīgi runāt par dažādām kultūrām, jo vienmēr būs izņēmumi, piemēram, apgalvot, ka visi amerikāņi atšķirībā no latviešiem ir ļoti pieskarties mīloši.
Džodija, amerikāniete, dzīvo Latvijā:
Nav viegli un dažkārt ir pat nepareizi vispārīgi runāt par dažādām kultūrām, jo vienmēr būs izņēmumi, piemēram, apgalvot, ka visi amerikāņi atšķirībā no latviešiem ir ļoti pieskarties mīloši. Tomēr man kā amerikānietei šķiet ļoti normāli sasveicinoties noglāstīt otram muguru, roku vai draudzīgi apskaut, ja neesmu cilvēku ilgi satikusi. Apskāviens izveidojies kā dabīgs reflekss arī, ja redzu, ka otrs jūtas slikti. Amerikāņu kultūrā pieskāriens ir draudzības, mīlestības, rūpju, ieinteresētības un atbalsta izpausme. Mēs neskraidām apkārt, lai kādam speciāli pieskartos. Protams, ir pieņemams un nepieņemams veids, kā to izdarīt, bet veidot fizisku kontaktu ar ģimenes locekļiem un pazīstamiem cilvēkiem šķiet ierasta lieta. Esmu kristiete, un ticīgo vidū visās tautās sasveicinoties cilvēkiem ir normāli apskauties. Nezinu, kāpēc latviešu kultūrā dominē devīze “”Rokas nost!””, kamēr amerikāņi metas otram ap kaklu, šīs atšķirības ir ļoti ievērojamas. Godīgi sakot, man labāk patīk amerikāniskais paņēmiens, jo ar pieskārienu mēs izrādām savas rūpes. Psihologi veikuši pētījumus, un tas ir pierādīts, ka fiziskajam kontaktam ir spēcīga ietekme, īpaši bērna attīstībā. Viena lieta gan mani Latvijā mulsina — latvieši atturas no cieša kontakta, bet, stāvot rindās veikalos, distance samazinās tik ļoti, ka blakus stāvošie var uzzināt, ko esi ēdis brokastīs! ?
Kristīne, 35 gadi, biroja darbiniece:
Līdz brīdim, kad krita “”dzelzs aizkars””, augu normālā latviešu ģimenē, kurā no fiziska kontakta starp pazīstamajiem atzina tikai sarokošanos. Sākās iespēja izbaudīt brīžam mulsinošas izjūtas, kad viens polis, neskatoties uz nemitīgo atkāpšanos, sarunājoties pielien tik tuvu, ka vairs nespēj uztvert tekstu, bet prāto, kā ātrāk izvairīties, bet francūzis bučo abus vaigus. Kādu laiku pat strādāju pie amerikāņa, kur papilnam izbaudīju apskāvienus un rokas aplikšanu ap plecu. Vajadzēja laiku, lai pierastu, līdz tas sāka pat iepatikties — kā ietīties siltā sedziņā. Ciešu fizisku kontaktu neliedzu arī saviem bērniem, jo viņi to prasa — paņemt opā, samīļot, iedot bučiņu. Kad viņi vēl bija zīdainīši, mazos daudz auklēju rokās, par ko, starp citu, vecākā paaudze man aizrādīja. Bet kas tur slikts vai nepieņemams? Tomēr latviešu kolektīvā un arī ģimenē jūtu, ka man vajadzīga nedaudz ciešāka fiziskā saskarsme. Gribētos biežāk apskaut savu mammu vai kolēģus, bet kaut kas attur.
