Kad dzīvoju vēl pagājušajā gadsimtā un citā politiskajā iekārtā, vienulaik bija sauklis, ka laiks pārkārtoties. Diemžēl nepaspēju — kamēr domāju, kā lai to izdaru, pārkārtošanās bija beigusies. Bet tagad ir citi laiki — dzīve piespiež man dzīvot ar saukli: “Turi roku uz dzīves pulsa un masku uz sejas!” Katru dienu sekoju ziņām un saprotu, ka jābūt atbildīgai, kam Indriķis lāgā nepiekrīt. Es ar viņu tagad reti tiekos, dzīvojam katrs savā istabā un sarakstāmies “vatsapā”, jo, kā lasīju ziņās, liela daļa pacientu ar koronavīrusu inficējas mājsaimniecībā. Ar maskas nēsāšanu man pagrūti — kad eju ārā no mājas, aizmirstu uzlikt, tāpēc tagad dzīvoklī uz sienām saspraudu lapas ar atgādinājumu “Uzliec masku!”.
Viendien pie manām durvīm atskan zvans. Atveru, stāv nepazīstama būtne melnā maskā. Redzamas tikai acis. Tā pārbijos, ka gribēju kliegt, bet balss bija pazudusi. Beigās noskaidroju, ka tā ir mana māsīca. Teikšu atklāti: viņa ļoti labi izskatījās. No tā secināju, jo vairāk maska aizsedz seju, jo cilvēka skaistuma koeficients palielinās. Sāku apsvērt, vai man nevajadzētu likt masku arī uz acīm, ko savulaik atvedu no Venēcijas. Tā ir tik skaista un drošībai jau neskādēs. Turklāt es būšu pagasta noslēpumainā dāma.
Izabella
