Pļaviņietis Guntis Grandāns visu dzīvi saistīts ar mežu. Viņš strādā akciju sabiedrības “Latvijas valsts meži” uzņēmumā “Sēklas un stādi” Madonas rajona Kalsnavā.
Pļaviņietis Guntis Grandāns visu dzīvi saistīts ar mežu. Viņš strādā akciju sabiedrības “Latvijas valsts meži” uzņēmumā “Sēklas un stādi” Madonas rajona Kalsnavā. Brīvajā laikā Guntis Grandāns no koka virpo svečturus, grebj karotes un gatavo citas lietas.
Darbā ar sirdi un dvēseli
Saruna ar Gunti Grandānu notiek viņa darbavietā. Pļaviņietis mani vadā pa uzņēmumu un tam līdzās esošo arboretumu, ar sajūsmu stāstot un rādot, kādi koki un krūmi tajā aug. Par katru Guntim kas sakāms.
— Jūs stāstāt ar lielu degsmi. Var just, ka darbā esat ar sirdi un dvēseli.
— Tā varētu teikt. Kalsnavā ir mana pirmā un vienīgā darbavieta, te strādāju kopš 1984. gada, kad Jelgavā beidzu Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Meža fakultāti.
— Kādēļ tieši šo fakultāti? Vai kāds no vecākiem bija mežkopis?
— Galīgi nē — ģimenē nebija neviena mežkopja. Mani vienmēr saistījusi bioloģija, un Meža fakultāte šķita piemērota. Turklāt tā tobrīd bija ļoti populāra. Mani pamudināja arī toreizējais meža pētīšanas stacijas “Kalsnava” direktors Antons Kažemaks, piedāvājot stipendiju. Ar to iztiku mācoties, bet pēc studijām nedēļas laikā iestājos darbā Kalsnavā. Tā rit jau otrais gadu desmits.
— Vai izvēli nav nācies nožēlot?
— Nekad. Ik reizi secinu, ka izvēle bijusi pareiza.
Madonieša izrāviens uz rietumiem
— Dzimis Barkavā, studējis Jelgavā, strādājat Kalsnavā, bet dzīvojat Pļaviņās. Varena ģeogrāfija!
— Patiesībā esmu Madonas čalis. Kaut dzimis Barkavā, es līdz augstskolai dzīvoju Madonā. Pļaviņas ir mans izrāviens uz rietumiem (smejas — aut.). Ik rītu mēroju ceļu uz Kalsnavu, bet tas ir nieks, salīdzinot ar braucieniem pa visu Latviju — to darba dēļ ir krietni daudz. Ne jau man vienam, arī citiem kolēģiem. Darbabiedri pat joko, ka pierakstīti Kalsnavā, bet dzīvo manā darba automašīnā.
— Vai ģimene pret tādu dzīves ritmu neiebilst?
— Brīvā laika man ir maz, un ģimene pamatoti var justies atstāta novārtā. Taču pacieš klusējot, mājnieki pie tā jau pieraduši. Šāds dzīvesveids nav pirmo gadu. Šobrīd vakaros esmu mājās, bet, kad nodarbojāmies ar selekciju, mājās iznāca būt ļoti reti.
Vēstnieku cienā ar riekstiem
— Pie jums pēc stādiem brauc dažādi cilvēki, arī slavenības. Šodien (24. oktobrī — aut.) ciemos gaidāt Zviedrijas vēstnieku Latvijā.
— Zviedrijas vēstnieks ieinteresējies par Latvijā audzētiem riekstiem un speciāli viņam degustācijai esam sagatavojuši mūsu zemē augušus grieķu riekstus. Ja vēstniekam patiks, viņš pirks stādus un riekstus audzēs pats. Slavenības pie mums brauc — gan mākslinieki, gan biznesa cilvēki. Tā ir laba iespēja dibināt arī personīgos kontaktus.
Daiļamata meistars grebj karotes
— Kā atpūšaties?
— Laika atpūtai gan ir maz, tomēr, ja gadās brīvs brīdis, arī tas saistīts ar koku. Precīzāk, mazlietojamu nieku gatavošanu — virpoju svečturus, grebju karotes, māzerus. Madonā kādreiz darbojās Tautas daiļamata meistars Jānis Grudulis. Viņš ierādīja man šo darbu, bet pļaviņiete, nu jau nelaiķe, Anna Tropiņa pierunāja piedalīties izstādēs. Karošu izstāde bijusi arī Aizkraukles muzejā. Pateicoties izstādēm, ieguvu Tautas daiļamata meistara nosaukumu.
— Tad jau tie nav nieki, kā jūs sakāt?
— Lai kļūtu par Tautas daiļamata meistaru, bija jāpiedalās vairākās izstādēs, nopietna komisija vērtēja manus darbus, etnogrāfisko stilu, krāsas. Es izgatavoju milzīgu svečturi diviem dučiem sveču, ar tādu kaut krāsni kurini. Pēdējā laikā gan maz izdodas ar koku pastrādāt — vien pirti pie mājas uzbūvēju.
Ziedo medību degsmi
— Meža darbinieki parasti dodas medībās. Vai arī jūs esat mednieks?
— Biju, bet visam laika nepietika un medību degsmi ziedoju citām lietām. Ja gribu no pasaules atslēgties, dodos uz savu mežu, ieslēdzu motorzāģi, un tad gan nekas cits vairs neeksistē.
— Kaut kā nesaskan: jūs, koku mīlētājs, ar motorzāģi?!
— Bet, piedodiet, burkānus arī retina. Ja sliktos neizraus, labie neizaugs. Tāpat ir arī ar kokiem. Mežā pirmais nosacījums ir to kopt, liekos un sliktos kokus izvācot, atbrīvojot vietu labākajiem.
Uz skatuves kā dzīvē
— Jūs darbojaties Pļaviņu dramatiskajā kolektīvā. Kādas lomas spēlējat?
— Teātrim paliek arvien mazāk laika. Nevaru kā tāda primadonna ierasties uz pirmizrādi un bez mēģinājuma nospēlēt. Tādēļ lugas iestudējam mazāk, bet vairāk lasām dzeju. Pērn sakarā ar Čaka 100 gadu jubilejas svinībām veidojām viņa dzejas kompozīciju. Ja kādu izrādi tomēr iestudējam, spēlēju tādu lomu, kādu režisors dod. Īpaši izvēlīgs neesmu.
— Kura loma patīk vislabāk?
— Gribētu būt lugas “Minhauzena precības” galvenais varonis, bet šaubos, vai to iestudēsim. No spēlētajām lomām tuvākā un raksturam atbilstošākā šķiet Leopolds Brempelis Anšlava Eglīša lugā “Par purna tiesu”. Azartisma pilns tēls!
Slepus šķērso robežas
— Jūs arī pats esat azartisks cilvēks?
— Mazliet — noteikti. Darba projekti, kuri saistīti ar kokaudzētavu, noteikti prasa azartiskumu. Jābūt arī nedaudz dullam, bet tajā pašā laikā pietiekami nopietnam. Kokaudzētava pakļauta riskam — sausums vai kukaiņi visu var iznīcināt zibenīgi. Kokapstrāde ir azarts, arī teātris ir azarts.
— Jums patīk riskēt?
— Nevarētu teikt, ka riskēt, bet piedzīvojumus izbaudīt gan. Selekcionējot mežu, visās kaimiņvalstīs esmu bijis nelegāli — ejam pa mežu, kamēr nonākam citā valstī. Krievijā būts vismaz divreiz, arī Igaunijā biju. Nesen ar kolēģi gājām pa Latvijas un Igaunijas robežstigu, bet vietējais mežsargs brida pa avenājiem. Brīnījāmies, kāpēc viņš pa stigu neiet. Viņš atskatījās uz mums un šausmās saķēra galvu — ātri uz savu valsti atpakaļ, jūs gribat Valkas robežpunktā kartupeļus mizot? Izrādās, mēs jau Igaunijā iegājuši.
— Vai tad valsts robežu šķērsot tik vienkārši?
— Uzrakstīsiet avīzē, un robežsargi noģībs. Var. Reiz kādus 300 metrus no Krievijas robežas vācām bērzus, bet acis tā vien raugās kaimiņvalsts virzienā — ļoti gribējās tajā ieiet. Domāts, darīts. Pēc darba ejam uz Krieviju. Vēl neesam uz robežstigas, kad kolēģis jau sauc atpakaļ. Prasām, lai taču ļauj Krievijā ieiet, bet šis kliedz, ka jau sen esam kaimiņos. Izrādās, kāds vietējais iedzīvotājs pie robežas cirtis malku, pie reizes Krievijas pusē nelegāli kailcirti nogāzis — kā robežstigu. Nu vairs nevar saprast, kura īstā stiga, kura neīstā.
Trešklasnieku uzņem augstskolā
— Bērni noteikti priecājas, ka tēvs darbā tik aizņemts. Nav kas strostē, mājasdarbus pieprasa.
— Tā nav problēma. Viņi saprot, ka jāmācās sev, ne jau vecākiem par prieku. Bērni pieraduši pie patstāvības.
— Jūsu dēls Gaidis ir aktīvs putnu pētnieks. Vai tas pārņemts no tēva?
— Viņam jau kopš bērnības patikuši dzīvnieki un putni. Gaidis man bieži jautāja, kas tas par putnu, ko viņš ēd, kur dzīvo. Ne vienmēr varēju atbildēt, tad viņš pats atbildi meklēja grāmatās. Tā sāka interesēties par putniem un dabu. 3. klasi beidzot, dēls piedalījās vidusskolēnu konkursā “Mežā kā mājās”, kura uzvarētājus bez konkursa uzņēma Meža fakultātē. Gaidis uzvarēja. Gandrīz vai varēja kļūt par studentu.
— Vai atbalstāt dēla interesi par putniem un dabu? Varbūt ģimenē pietiek ar vienu mežkopi?
— Es tik saku: “Uz priekšu!”. Labāk lai putnus pēta, nevis ielās klīst. Līdz ar Gaidi arī pašam nākas piedalīties putnu vērošanā — kā šoferītim. Dēls jau Pļaviņās nav vienīgais “trakais”. Vēl ir klasesbiedrs Aigars, arī Gatis no 11. klases. Viņi mācību gada pirmajā nedēļā pat uz skolu negāja — vedu zēnus putnus gredzenot.
— Šķiet, ar mežu esat “slimo” visa ģimene?
— Mājās maz citu sarunu, tikai par mežu. Pat kundze iesaistīta — vada jauno dabas draugu pulciņu. Arī meita mežā iet labprāt, nav gan tāda fanātiķe kā mēs, pārējie. Otra ģimenes aizraušanās ir Pļaviņu dramatiskais kolektīvs.
Fotogrāfs savam priekam
— Kolēģi stāsta, ka jums vienmēr esot līdzi fotoaparāts. Vai fotografēšana arī ir viens no jūsu vaļaspriekiem?
— Mazāk sev, vairāk darbam. Jāveido katalogi, bukleti, bet profesionālu fotogrāfu ne vienmēr var izsaukt. Nekas neatliek, jādara pašam. Kamēr nebija jauno tehnoloģiju, arī bildes pats taisīju. Fotografēt man patīk kopš skolas laika. Madonas rajona laikrakstā “Stars” joprojām strādā Oļģerts Skuja, viņš bija mans fotografēšanas skolotājs. Nekāds profesionālis gan neesmu.
Dzīves rokasgrāmata — “Šveiks”
— Vai arī jūsu iecienītākais televīzijas raidījums ir par mežu?
— Televīziju skatos minimāli. Turklāt Pļaviņās Latvijas televīziju nemaz nevar uztvert, jo esam tādā kā bedrē. Mainīju antenas, grozīju programmas — jēgas nekādas. Uzliku satelītšķīvi un nu redzu vāciešus, angļus, itāļus. Absurdi, ka Latvijā neredzu Latvijas televīziju.
— Varbūt daudz lasāt?
— No preses izdevumiem jau gadiem ilgi abonējam “Staburagu”, “Dienu”, “Lauku Avīzi”, bibliotēkā lasām žurnālus. Savukārt no grāmatām man tuvākā ir Hašeka “Šveiks”. Tā ir dzīves rokasgrāmata, visu grāmatu grāmata. Tajā viss ir tieši tā, kā dzīvē.
— Vai arī jūsu dzīvē?
— Gluži pēc grāmatas nedzīvoju, bet ļoti daudz līdzību saskatīt var.
Visiem vārdi ar vienu burtu
— Jūsu ģimenē visiem vārds sākas ar burtu “g”. Tā ir nejaušība?
— Bērniem noteikti ne. Viņiem vārdus ar vienādu sākuma burtu izvēlējāmies apzināti, bet man un sievai Guntai tā laikam ir likteņa sakritība. Mums pat uzvārdi arī pirms laulībām sākās ar burtu “g”.
— Kāds ir jūsu dzīves sapnis?
— Izaudzēt kvalitatīvu bērzu Latvijas mežam. Es vēlos, lai mūsu mežā būtu tikai kvalitatīvi, izcili koki.
***
VĀRDS, UZVĀRDS: Guntis Grandāns.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1961. gada 9. decembris, Barkava.
IZGLĪTĪBA: augstākā, mežsaimniecības inženieris.
DARBAVIETA: valsts akciju sabiedrības “Latvijas valsts meži” uzņēmuma “Sēklas un stādi” direktors.
ĢIMENE: sieva Gunta — bibliotekāre, dēls Gaidis — 10. klases skolēns, meita Gundega — 7. klases skolniece.
VAĻASPRIEKS: kokapstrāde, fotografēšana, teātris.
HOROSKOPA ZĪME: Strēlnieks.
