Kā svinat Vasarsvētkus un vai izjūtat Svētā Gara klātbūtni? To jautāju vairākām Aizkraukles katoļu baznīcas dievkalpojuma apmeklētājām.
Aina: “Vasarsvētkos eju uz Svēto misi, lūdzu, lai Svētais Gars ir manī, pēc tam laiku pavadām kopā ar ģimeni. Īpašu svētku galdu gan neklājam. Lauku mājās pie mātes vienmēr ir meijas, bet Aizkraukles dzīvokli ar tām nepušķojam. Svētā Gara klātbūtni izjūtu kā prieku, žēlastību, svētību. Ikdienā naudu, veselību un daudz ko citu uztveram kā pašsaprotamu lietu, bet patiesībā tā ir Dieva žēlastība. Ļaunais gars, dusmu gars cilvēkos bieži vien cenšas gūt virsroku un iedveš domu: “Labāk paguli, neej uz baznīcu”, bet Svētais Gars pieceļ, aizved uz baznīcu un palīdz tuvoties Dievam. Ja bērni un jaunieši ticētu Dievam, viņiem būtu stabils dzīves pamats un viņi no daudziem kārdinājumiem un ļaunuma būtu pasargāti.”
Olga: “Kad dzīvojām Koknesē, laukos, Vasarsvētkos mājās vienmēr bija bērzu meijas, ziedi un kalmes — istabas izpušķojām kā Jāņos. Tagad Aizkrauklē vairs nav tādu iespēju mājās atnest bērzu, tomēr, ja tirgū ir kalmes, nopērku. Draudzē neesmu, bet esmu kristīta. Uz dievkalpojumiem nāku, jo kaut kas liek celties un iet, lai arī ir ļoti karsti. Mana māte bija ļoti ticīga, arī es kādreiz gāju baznīcā, tad bija pārtraukums, bet tagad vairākus gadus atkal eju uz baznīcu, jo jūtu — man tās pietrūkst.”
Silvija Ozoliņa: “Atceros, bērnībā Vasarsvētkos mājās vienmēr smaržoja bērzi. Tos allaž svinu baznīcā, tie ir Svētā Gara atnākšanas svētki — lieli svētki. Svētais Gars ir katrā kristietī, kurš ir kristīts baznīcā. Manā dzīvē Svētais Gars dod padomu, mieru, vairo gudrību, saka priekšā, ko darīt un teikt, kā rīkoties. Tā ir Dieva dāvana, kas kristieti vienmēr vada viņa dzīvē un darbībā.”
Lidija Caune: “Vasarsvētkus svinēšu baznīcā, tā būs izpušķota, būs īpaši dziedājumi un lūgšanas. Lūgsimies arī par Latviju, par saticību, mieru un draudzību. Svētā Gara klātbūtnē jūtos mierīgi un viegli, zūd nogurums un sāpes.”
Anita Trupa: “Vasarsvētkos vienmēr cenšos mājās ienest bērzu meijas. Lūgšanu grupā lūdzamies, lai izjūtam Svētā Gara, Dieva klātbūtni. Svēto Garu izjūtu kā dziļu mieru, ko laicīgā pasaule nevar dot — visas raizes, sāpes, kas dvēselē ir bijušas, zūd, aizmirstas, un dvēselē ieplūst miers. Lūdzoties dvēselē ienāk arī cits Svētā Gara auglis — prieks. Dvēsele tad atpūšas Dievā.”
