Pūpolsvētdiena baznīcas kalendārā ievada Kluso nedēļu, kas simbolizē Jēzus dzīves pēdējo nedēļu. Tiek uzskatīts, ka tieši šajā dienā Jēzus ieradās Jeruzalemē. Daudzviet pasaulē Pūpolsvētdiena tiek saukta par Palmu svētdienu, jo, sagaidot Jēzu Jeruzalemē, cilvēki viņu sveica, uz ielām izklājot palmu zarus. Tā kā Latvijā palmas neaug, bet ap Lieldienām tradicionāli viskrāšņāk zied tieši pūpoli, iegājies, ka pie mums šo dienu sauc par Pūpolsvētdienu, un pūpoli tiek izmantoti arī telpu rotājumos. Viena no senākajām tradīcijām Pūpolsvētdienā ir pēršana ar pūpolu zariem. Dažādās Latvijas vietās pēršana tiek saukta arī par kulšanu, pūpološanu, pūpūlāšanu, virbošanu un ērbošanu. Nav gan īsti skaidrs, kā un kāpēc radusies šī tradīcija, taču tās pirmsākumi tiek saistīti ar ļoti seniem, iespējams, pat pagāniskiem rituāliem. Līdzīga tradīcija ir arī igauņiem, lietuviešiem un krieviem, mazāk izplatīta, taču ievērota bijusi arī Polijā, Čehijā un Somijā. Ticējumi vēsta, ka pēriens ar pūpolzariem nāk par labu nopērtajiem, jo viņi visu nākamo gadu esot veselīgi, un slimības ejot ar līkumu.
Folkloristi apkopojuši dažādus Pūpolsvētdienā izmantotus teicienus, ko var izmantot pēršanā:
Apaļš kā pūpols, apaļš kā pūpols, slimībā ārā, veselība iekšā!
Audz apaļš kā pūpols, vesels kā rutks!
Sveiks, vesels visu gadu, audz apaļš kā pūpols!
Vesels, vesels, vesels! Apaļš kā pūpols, mīksts kā zīds, stiprs kā rutks!
Apaļš kā pūpols, lunkans kā žagars, skaists kā lecoša saulīte! Slimība ārā, veselība iekšā!
Ne es peru, pūpols per! Vesels, vesels, vesels!
