Apaļš kā pūpols, vesels kā rutks!
Pūpolsvētdiena baznīcas kalendārā ievada Kluso nedēļu, kas simbolizē Jēzus dzīves pēdējās dienas. Uzskata, ka tieši šajā laikā Jēzus ieradās Jeruzalemē. Daudzviet pasaulē Pūpolsvētdienu sauc par Palmu svētdienu, jo, sagaidot Jēzu Jeruzalemē, cilvēki viņu sveica, ielās izklājot palmu zarus. Tā kā Latvijā palmas neaug, bet ap Lieldienām viskrāšņāk zied pūpoli, pie mums šo dienu sauc par Pūpolsvētdienu un pūpolus izmanto arī telpu rotāšanā.
Ticējumi vēsta, ka pēriens ar pūpolzariem dod labumu nopērtajiem, jo viņi visu nākamo gadu esot veselīgi un slimības ejot ar līkumu. Senāk Pūpolsvētdienā pēra ne tikai cilvēkus, bet arī mājdzīvniekus, lai viņi būtu veseli un izturīgi.
Lai pūpolzariem būtu ticējumos piedēvētās maģiskās īpašības, tie jālauž Pūpolsvētdienas rītā, saulei lecot. Pūpolsvētdienas rītā arī jāmeklē tuvākais strauts, kur noskalot seju, jo ticējums vēsta, ka tad skaistums būšot visam gadam, turklāt nenākšot miegs.
Citā ticējumā teikts, ka Pūpolsvētdienā kārtīgi jāaplūko pūpolzari — ja tiem maz pūpolu, tad rudenī būšot maz kartupeļu, bet, ja daudz pūpolu, tad labi augšot zirņi un pupas.
Pūpolsvētdienā kādreiz vārīta “pūpolu putra” — tradicionāls ēdiens, kas gatavots no zirņiem vai pupām un cūkas galvas.
