Pelnu diena ir nākamā diena pēc Meteņiem, tad sākas jauns gads.
Pelnu dienas vakarā stāstīja pasakas. Tā kā Pelnu diena bija pirmā gavēņa diena pēc baznīcas kalendāra, viena no bērniem domātajām pasakām bija par to, ka nozagta gaļa un to dabūšot tikai Lieldienās. Teica arī tā: “Iekod mēlē, tad būs gaļa!”.
Sēlpilī Pelnu dienā pelnus iebēra maisiņā, ielika ragaviņās ar neaizsietu galu pret zemi un brauca no kalna. Cik gara stiepusies pelnu strīpa, tik garus cerēja vasarā izaugam linus. Aumeisteros vizinājās no kalna un skaitīja: “Svina smagumā, gulbja baltumā, mieta garumā!”. Tad augšot balti un gari lini.
Pelnu dienā nedrīkstēja vērpt, lai lini neizputētu un aitām neaugtu pelnaina (pelēka) vilna.
Ticīgie šajā dienā sāk intensīvi gatavoties Lieldienām. Tam ir pamatojums Bībelē — Mozus, citi Dieva vīri un pats Kristus izšķirošiem notikumiem ir gatavojušies, gavējot četrdesmit dienu. Kristīgajai baznīcai izšķirošais notikums bija Kristus augšāmcelšanās.
Pelnu diena ir trešdienā, skaitot četrdesmit dienu pirms Lieldienām, bet izslēdzot svētdienas kā Jēzus augšāmcelšanās dienas, kurām nav gavēņa rakstura. Pelni šajā dienā atgādina par cilvēku kā niecību, kam dievišķā mīlestība nepieciešama kā dzīvība.
Pelnu diena ievada gavēņa laiku, kad kristieši atturas no ikdienišķām un ierastām lietām, cenšas ievērot mērenību uzturā un izklaidēs. Nav pieņemts rīkot kāzas, kristības un citus ar priecīgām izklaidēm saistītus pasākumus. Tā vietā lielāka uzmanība tiek pievērsta Bībelei, lūgšanām un grēksūdzei. Pelnu dienas novakarē draudzēs notiek īpaši dievkalpojumi. Altārus šajā dienā ietērpj violetajā krāsā, kas simbolizē ciešanas un grēknožēlu.
