Jurģītim jostu jožu pašā Jurģu vakarā, lai tas manas avis gana visu garu vasariņu.
Jurģītim jostu jožu
Pašā Jurģu vakarā,
Lai tas manas avis gana
Visu garu vasariņu.
Pavasara agrāro ieražu pēdējā ievērojamākā diena bija Jurģi, ko tautā sauca arī par Jura dienu (23. aprīlis). Nosaukums “Jurģis, Juris” līdz ar katoļu svēto kulta ārējiem atribūtiem, domājams, ieviesies senā baltu un slāvu Ūsiņa vietā.
Jurģu dienas ieražas galvenokārt koncentrētas ap lopkopību. Latviešiem, tāpat kā daudzām citām Eiropas tautām, ar Jurģiem sākas ganību sezona.
Vairākas Jurģu ieražas ir līdzīgas Lieldienu ieražām.
Jurģos ēstas ne vien vārītas olas, bet arī olu kultenis, tā sauktais pantāgs.
Gani Jurģu dienā aplieti ar ūdeni, lai būtu moži un ganos neaizmigtu. Ūdens liets arī saimniecei, tāpat nereti ar ūdeni savstarpēji aplējušies arī citi mājas ļaudis. Rumulēšanās pirmajā ganu dienā Latvijā bijusi izplatīta un vietumis saglabājas arī mūsdienās.
Ar ticību ūdens sevišķajām īpašībām skaidrojama arī zirgu peldināšana upē Jurģu dienas rītā, kā arī jauniešu mazgāšanās Jurģu rasā un peldēšanās upē.
Jurģos ļaudis vērojuši pazīmes dabā, lai noteiktu, kāda būs vasara, līdz ar to arī ražas izredzes. Jurģu diena bijusi arī līgto kalpu maiņas diena. (“Kad saulīte rotājas”)
