Līgosvētkos nevaram iztikt bez dziesmām un dejām. Liekas, to skaņas un raksti ir mūsu gēnos. Ne velti mūs sauc par dziedātāju tautu. Nākamais gads lielai Latvijas iedzīvotāju daļai tieši vai netieši atkal būs dziesmām un dejām caurvīts, jo no 2. līdz 11. jūlijam Rīgā satiksies labākie skolu dejotāji un dziedātāji. Vismaz tā līdz šim bija nolemts. Jubilejas, desmitajos, svētkos plāno piedalīties ap 35 tūkstošiem skolu audzēkņu.Kamēr valstsvīri nežēlīgi “griež” un samazina, skolotāji bieži vien savu darbu dara, vien entuziasma vadīti, mācot dziedāt un dejot. Vēl joprojām nav zināms, vai jaunajā mācību gadā skolās būs iespēja bez maksas turpināt darboties deju kolektīvos un koros. Ir pat dzirdēti dažu aprobežotu personu izteikumi, ka interešu izglītība ir domāta tikai elitārajam tautas slānim. Acīmredzot viņi uzskata, ka skola ir kā rūpnīca, kurā “izgatavo” tos, kuri šo elitāro slāni apkalpos. Gaidāmo svētku rīcības komitejas priekšsēdētāja ir bēdīgi slavenā ministre Tatjana Koķes kundze, kura iemantojusi skolotāju nosodījumu. No cilvēka, kurš atklāti nostājies pret saviem padotajiem, ir bezcerīgi gaidīt sapratni. Ja valdība liks, nebūs arī svētku. Atbildība par finansējumu tiek nogrūsta uz novadu pašvaldībām. Bagātākās pašvaldības vieglāk tiks galā ar šo uzdevumu. Nabadzīgākās, visticamāk, izvēlēsies nedarīt neko. Līdzīgā situācijā ir pieaugušo pašdarbības kolektīvi, kuru darbības pamatā ir pašiniciatīva. Pašdarbnieki nekad nav saņēmuši samaksu par dejošanu vai dziedāšanu, taču kolektīvu vadītāji bez algas nestrādās. Vispārējā finansiālā krīze valstī arvien spēcīgāk sāk ietekmēt kultūras norises. Vai tā nenovedīs kultūras dzīvi līdz neglābjamai situācijai? Iznīcināt nav grūti, bet, lai ko radītu no jauna, jāieliek pamatīgs darbs.Zaudējot identitāti ar deju un dziesmu, latvietis pazaudēs sevi. Negribētos, lai tā notiktu.
