Šopavasar īpaši aktualizējusies nepieciešamība grozīt Medību likumu, lai rastu iespēju efektīvāk cīnīties ar meža dzīvnieku radītajiem postījumiem. Par radikāliem grozījumiem iestājusies Zemnieku saeima, savukārt mednieki un valsts dienestu pārstāvji uzskata, ka dažu konfliktsituāciju dēļ nav nepieciešamības mainīt likumu, paverot iespēju meža dzīvnieku nekontrolētai izšaušanai.
Par to, kāda situācija ir šobrīd, “Staburagam” pastāstīja Sēlijas virsmežniecības virsmežzinis Māris Bondars, kurš darbojas arī darba grupā, kurai uzticēts sagatavot Medību likuma grozījumus.
Vēlas radikālus
grozījumus
— Medību likuma grozījumu darba grupa, kas darbojas jau vairāk nekā gadu, marta sākumā nonāca strupceļā. Ja par visiem citiem pantiem grozījumu versijas bija saskaņotas, tad nekādi nevarēja panākt vienošanos ar Zemnieku saeimu par medībām postījumu gadījumos, — saka Bondara kungs. — Šī organizācija sākotnēji vēlējās panākt, ka mežacūkas jāiekļauj nelimitēto medījamo dzīvnieku kategorijā. Minimālais medību iecirknis jānosaka 50 hektāru platībā, kas pēc būtības dotu vaļu mežacūku slaktēšanai, nevis medībām. Vēlāk gan organizācijas pārstāvji nedaudz piekāpās, pieļaujot, ka minimālais medību iecirknis varētu būt arī 200 hektāru.
Vēl viena zemnieku prasība, kurai nepiekrita neviena cita likuma grozījumu izstrādē iesaistītā organizācija, bija ierosinājums, ka postījumu gadījumā neatkarīgi no noslēgtajiem līgumiem zemes īpašnieks uz laiku pārņem atpakaļ medību tiesības. Zemnieku saeimas pārstāvji manipulēja ar dažādiem skaitļiem, cik liela varētu būt šo postījumu platība — divi, trīs vai pieci procenti. Bet nav jau konkrētas metodikas, kā tik nelielus postījumus fiksēt. Mēģinot novērtēt postījumu apmēru, vērtētāji bieži vien, staigājot pa lauku un veicot mērījumus, nodara lielāku postu. Turklāt, lai novērtētu, cik nopostījuši meža dzīvnieki, jābūt kādam etalonam — tajā pašā laukā iežogotai, bet tāpat apstrādātai platībai, kurā postījumi nav iespējami.
Tie zemnieki, kuri ir mednieki, paši parasti ir arī vietējo mednieku klubu biedri, un nav jau tā, ka viņi nevar savus laukus paši sargāt. Problēmas parasti rodas, ja ir personīgi konflikti, bet tos ar likumu atrisināt nevar.
Jādomā ilgtermiņā
Latvijas mednieku savienība ierosināja Medību likumu šobrīd atstāt negrozītu, un, ja postījumu dēļ kaut kur ir “ugunsgrēks”, “dzēst” to saskaņā ar pašreizējo likumu. Tādas vietas, kur ir ļoti plaši meža dzīvnieku postījumi, Latvijā ir desmit — divpadsmit. Turklāt tur vietējie mednieki patiešām nav bez vainas. Sēlijas virsmežniecībā šādu vietu, piemēram, nav. Tuvākā ir Ērgļu novada Jumurdas pagastā.
Tāpat Latvijas mednieku savienība ierosina rakstīt jaunu Medību likumu, kas būtu vērsts uz normālu ilgtermiņa attiecību veidošanu ar zemes īpašniekiem, zemniekiem un medniekiem tā, lai varētu normāli attīstīties gan lauksaimniecība, gan medību saimniecība. Priekšpēdējā darba grupas sanāksmē to atbalstīja visas iesaistītās organizācijas, izņemot Zemnieku saeimu. Viņi solīja, ka tā vai citādi, bet pašreizējā Medību likuma atvēršanu panāks.
Priekšlikumi arī
ministrijai
Zemkopības ministrija, ja likumu tomēr grozīs, bija gatava to papildināt ar divām konceptuālām idejām. Viena no tām — īpašo vai ārkārtas postījumu novēršanas regulēšanas mehānisms. Šobrīd Medību likums ir atstājis iespēju kārtot attiecības starp zemes īpašniekiem un medniekiem pašiem ar līgumu starpniecību. Likumā ir norādīts, ka par postījumiem atbild medību tiesību lietotājs, savukārt līgumos nekas neliecina, cik lielā mērā ir šī atbildība un kā tā realizējama. Tāpat Medību likumā šobrīd ir iekļauta norma, ka zemes īpašniekam ir jāveic nepieciešamās darbības, lai postījumus novērstu vai samazinātu līdz minimumam. Nevar sapņot, ka meža vidū zemnieks iesēs piecus hektārus kviešu un neviens meža dzīvnieks pēc tiem nekāros.
Nav labās prakses ieteikumu par lauku izvietojumu, kultūru izvietojumu tajos, sēšanu, piebarošanas vietām. Tā visa nav. Un zemniekiem, vismaz tiem, kuri nav mednieki, ir visai vājas zināšanas par meža dzīvnieku uzvedību un paražām, un ar lauku izvietojumu vien jau tiek veicināta postījumu rašanās.
“Ēdnīca” rukšiem
Piemēram, lai normāli aizsargātu kviešu lauku, būtu labi ierīkot 500 metru līdz kilometra attālumā līdz vienu hektāru lielu piebarošanas lauciņu, kurā rukšiem ļaut “darboties” netraucēti. Savukārt tur, kur ir lielais lauks, medīt pietiekami intensīvi, lai meža dzīvniekiem tas nepatiktu. Atliek vien zemniekam ar medniekiem vienoties, un problēma lielā mērā būs atrisināta. Tas varētu būt vismaz viens no pasākumiem, kā samazināt postījumus.
Otrs priekšlikums, ko ierosinājusi Zemkopības ministrija, ir ārkārtas postījumu statusa noteikšana. Likumā būtu jāiestrādā konkrēts mehānisms, kā sodīt medniekus, ja viņi izliekas postījumus neredzam. Pašvaldība varētu izveidot īpašu postījumu komisiju, kurā piedalās zemes īpašnieks, mednieku pārstāvis, ja medību tiesības nodotas kādam mednieku klubam, pašvaldības un Valsts meža dienesta pārstāvis. Bieži vien gan ir tā, ka zemes īpašnieks sūdzas par postījumiem, bet pats ar medniekiem nesadarbojas. Tad gan varētu veidoties situācija, ka medību tiesības uz laiku pārņem šī komisija un organizē pasākumus, lai ierobežotu dzīvnieku skaitu.
Likumā tāpat jāparedz minimālās prasības medību nomas līgumiem, lai tajos būtu paskaidrotas būtiskākās lietas: abu pušu atbildība, veicamie pasākumi un arī līguma izbeigšanas nosacījumi.
