Man šī nedēļa paskrējusi vēja spārniem — spēj vien izsekot visiem jaunumiem “Latvijas Krājbankas” lietā. Rozālija tik sūrojas par saviem iekrājumiem un vaimanā: “Kas to būtu domājis!”. Pati vainīga, ka neprot tērēt naudu. Es gan esmu mierīga un nebrīnos. “Titāniks” arī bija liels un varens, un to taču būvēja gudri cilvēki, bet vienalga aizgāja pa burbuli. Tas tāpēc, ka večus laiž pie teikšanas. Viņi jau kā baloži: “Māku, māku!”, bet, kā tiek pie darīšanas, čiks vien sanāk. Sievietes tik lielas šmuces nekad nesataisa.
Galvenais, es šonedēļ esmu uzzinājusi daudz jaunumu. Sen nebiju stāvējusi tik garā rindā kā trešdien pie “Krājbankas” bankomāta. Līdzi biju paķērusi pīrādziņus un termosu ar kafiju — tā labāk raisās sarunas. Rindā stāvot, pakonsultējos ar dakteri par savām kāju sāpēm, sarunāju medu no vietējā zemnieka, uzzināju, ka viena mana paziņa gaida bērnu, ar skolotāju padiskutēju par mūsdienu jaunatni, bet ar vietējo deputātu apspriedām politiskās kolīzijas valdībā. Tikai žēl, ka rinda bija par īsu un man kontā tikai pieci lati. Būtu vairāk, rindā trīs dienas stāvētu. Laimīgais Raimonds Pauls! Viņš taču katru dienu var būt tautas vidū, jo žurnālā lasīju, ka viņam kontā ap 700 tūkstošu latu… Vienīgais, varbūt viņš nemierīgi guļ, bet man gan miegs kā lācim ziemā, jo par zaudējumiem nav jāuztraucas.
