Laipns. Mērķtiecīgs. Drosmīgs. Šīs ir dažas no īpašībām, kuras nosauc jaunieši, vaicājot par to, kāds ir Latvijas patriots. Jautājums aktualizēts, jo šogad pieņemti Ministru kabineta noteikumi izglītības iestādēm, kas paredz stiprināt izglītojamā valstiskuma apziņu, veicināt patriotisko audzināšanu, nosakot arī citas vadlīnijas, kas nepieciešamas, lai izaudzinātu krietnu pilsoni.
Ministru kabineta (MK) noteikumi paredz arī to, kādi valsts svētki jāsvin vai notikumi jāatzīmē skolā. Piemēram, 1991. gada barikāžu aizstāvju atceres diena 20. janvārī, Lāčplēša diena 11. novembrī, valsts proklamēšanas diena 18. novembrī, Eiropas diena 9. maijā, Komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena 25. martā un citas. Izglītības iestādēm tas nav nekas jauns, teic Neretas novada izglītības darba speciāliste Žanna Miezīte. “Patriotiskā audzināšana ir jebkurā skolā, man nav nācies redzēt nevienu mācību iestādi, kur šos jautājumus nerisinātu. Tas notiek dabiski — atbilstoši notikumam un vecumam. Viss notiek, un nekas nav mainījies, ir vai nav šie MK noteikumi,” teic Ž. Miezīte, norādot, ka patriotiskajā audzināšanā nozīme ir arī ģimenei. Ja “audzinās” tikai skola, bet ģimene ne, veidosies divkosīga attieksme — skolā dara tā, bet mājās runā ko citu. “Patriotisms nav nekas liels, neaptverams. Pirmkārt, cieņpilna attieksme pret līdzcilvēku, apkārtējo vidi, tuvākajiem, skolu, pagastu, novadu,” teic izglītības darba speciāliste.
Kas ir patriotisms, “Staburags” vaicā jauniešiem, vecākiem un skolotājiem.
Iveta Krastiņa,
Pļaviņu novada ģimnāzijas vēstures skolotāja
— Ar patriotisko audzināšanu skola vienmēr ir nodarbojusies. Un ne tikai skola, bet visas izglītības iestādes, sākot ar bērnudārzu. Bērnudārzā māca klasisko dzīvesziņu, visus gadskārtu ieražu svētkus. Tur notiek visintensīvākais svētku svinēšanas laiks, sākot ar telpu rotāšanu. Ieejiet svētkos kādā bērnudārzā — elpa aizrausies, cik skaisti! Skolā klasisko gadskārtu tradīciju — Mārtiņu, Miķeļu — svinēšana mazinās, vairāk izceļot Lāčplēša dienu, Latvijas proklamēšanu, un maija pusē pievēršamies Eiropas dienas svinēšanai. Katram vecuma posmam ir sava aktualitāte un izpratne par svētkiem un arī to svinēšanas tradīcijām. Skolā pat mācību priekšmeti — vēsture, literatūra, kultoroloģija, svešvaloda, ģeogrāfija — bez patriotiskām tēmām nav iedomājami. Bet visa sākums nepārprotami ir ģimene. Ģimenē bērns redz, kā svin vai nesvin svētkus vai kā izturas pret svētkiem. Protams, ir dažādi objektīvi iemesli, kāpēc nevaram tikt uz svinīgo pasākumu, piemēram, Lāčplēša gājienu, bet, ja ģimenē par to runājam, ir pietiekami. Ja skatāmies televīziju, klausāmies radio vai lasām novada avīzi, varam izteikt savu viedokli — pozitīvo vai negatīvo, bet labvēlīgi kritiski, arī tas skaitās un veido bērna apziņu par notikumiem.
Tāpat jāatceras, ka katrs cilvēks veido vēsturi. Kārlis Ulmanis vēsturē “ierakstīja” paliekošu rakstu, iespējams, es, Krastiņa, ne tik nozīmīgu, bet arī veidoju vēsturi. Bieži vien ir tā, ka bērniem netiek pastāstīts par vecmāmiņu, vectētiņu, kurš bijis izsūtījumā vai piedzīvojis Latvijas proklamēšanos dienu vai izdzīvojis sāpīgo deportāciju. Kad bērniem uzdodam veidot ciltskoku, izrādās, kādam vectēvs veidojis Ulmanim mēbeles vai bijis leģionāros, kādam vecmamma bijusi kalpone muižā. Šie katras ģimenes individuālie vēstures stāsti ir vērtīgi un labi. Skola dod impulsus, par ko runāt, ģimene var līdzdarboties. Pļaviņās ir Lāčplēša dienas lāpu gājiens, kas nav obligāts pasākums, bet katru gadu arvien vairāk cilvēku tajā iesaistās. Pievienojas jauni vecāki ar mazajiem bērniem, kuriem nav nekādas sapratnes par Lāčplēša dienu, bet viņi ir kopā ar ģimeni. Tas ir klusais — rimtais — patriotisms: izrādīt savu attieksmi pret valsti. Patrioti ir un aug. Nav vajadzīgi Ministru kabineta noteikumi, lai ieaudzinātu patriotismu, tas ir dabisks process. Iespējams, visi nedosies Lāčplēša dienas gājienā, bet ir vēl citi svinīgie pasākumi, piemēram, pavērojiet, ar kādu lepnumu jaunieši nes tautas tērpu! Grācija, stāja! Skolā divpadsmitajiem ir iespēja pieteikties vadīt vēstures stundu mazākajiem. Daži par šīs stundas vadīšanu ļoti piedomā — atnāk jaunsarga tērpā, iededz sveces atmosfērai. Lūk, patrioti!
Reinholds Sprukulis, Aizkraukles novada vidusskolas pašpārvaldes prezidents
— Es domāju, ka patriotisms ir mīlestības un cieņas izrādīšana pret savu valsti. To var ieaudzināt gan ģimenē, gan skolā. Arī man patriotisms tika ieaudzināts ģimenē. Paldies par to jāsaka vecvecākiem un vecākiem, iemācot darba tikumu, kopā strādājot un svinot svētkus, arī valsts svētkus. Savu mīlestību pret valsti izpaužu muzicējot, dziedu korī “De Cantare”, organizējot un vadot skolēnu pašpārvaldi.
Domāju, arī skola dara pietiekami, lai atgādinātu gan par patriotismu, gan citiem svētkiem. Visu novembri skolā notiek dažādi pasākumi, audzināšanas stundā skatāmies latviešu filmas.
Henriks Pupelis, Neretas Jāņa Jaunsudrabiņa vidusskolas skolēns
— Patriotisms vispirms izpaužas attieksmē pret darbu. Cenšos ar izpratni un jēgu veikt sev uzticētos pienākumus. Interesē vēsture, un esmu novērojis — ja cilvēks to zina un izprot, visdrīzāk, būs valsts patriots. Esmu Zemessardzē un esmu gatavs valsti arī aizstāvēt, ja vajadzēs. Galvenais, lai ir, ko aizstāvēt, lai ir cilvēki, lai neizbrauc! Cenšos runāt dzimtajā valodā ar tiem, kuri latviešu valodu zina, bet nevēlas tajā runāt. Gribu saraut šos rāmjus — nevēlēšanos runāt latviski, jo uzskatu, ka varam cienīt viens otru, valsti, kurā dzīvojam. Tomēr šķirot cilvēkus nav labi, ir jājūt, kad to var darīt un kad nē, tad jāpiekāpjas. Patriots ir arī tāds cilvēks, kurš dara kaut ko lietderīgu. Esmu novērojis, ka dažam jaunietim nemaz nav prioritāšu, nav sava ceļa. Ja tā, tad ir jāatrod savs aicinājums, jādzīvo. Cieņpilni un atbildīgi jādzīvo. Valsts svētkos piedalīšos svinīgajos pasākumos, 11. novembrī iešu lāpu gājienā, pakavēšos domās pie valsts varoņiem, bet patriotisms nav domāts, lai to izrādītu vien novembrī — tam jāizpaužas visu gadu.
Signija, Aizkraukles Profesionālās vidusskolas audzēkne
Latvijas patriots ir cilvēks, kurš gatavs aizstāvēt savu zemi. Cilvēks, kurš seko līdzi politikas notikumiem, un viņam ir viedoklis par šiem procesiem. Patriotam nav mazsvarīgi, kas notiek politikā, jo viņam rūp Latvijas nākotne. Protams, tas ir arī cilvēks, kurš zina savas zemes vēsturi un ciena, izprot kultūru un seko līdzi kultūras procesiem. Viņu viss interesē.
Novembris ir īpašs mēnesis Latvijai — valsts svētku mēnesis. Tradicionāli pie apģērba, pie sirds piespraužu Latvijas karoga krāsas lentīti vai mājās mastā plīvo Latvijas karogs. Arī tā ir patriotiska izpausme — lietot Latvijas simbolus. Atdzīvojas skolas dzīve, tiek aktualizēti vēstures jautājumi, pārrunāti, izcelti, atgādināti. Tomēr uzskatu, ka patriotismam jāsākas ģimenē un jau no mazām dienām. Lai parādītu savu attieksmi pret valsti, nevajag jau neko īpašu — var visi kopā apmeklēt kādu no svētku pasākumiem. Piemēram, mūsu ģimenes tradīcija ir kopā doties uz 18. novembra pasākumiem Rīgā, Krastmalā, vērot svētku salūtu.
Linda Arbidāne, mācās Jaunjelgavas vidusskolā
Patriotisma mēnesis vienmēr ir īpašs, skolā izmainās ikdiena, īpašā svētku sajūta jūtama pat gaisā. Tradicionāli skolā ir ierastā ierindas skate — soļošana. Tāpat katra klase veido savu videonovēlējumu Latvijai, ir arī fotokonkurss, kas arī ir patriotisma izpausme, jo esam aicināti ievērot, pamanīt, piefiksēt, aizdomāties, novērtēt. Protams, katram novembris ir īpašs, bet es spilgti izjūtu valsts svētkus. Redzu, kā mainās cilvēki — viņi par Latviju mēdz runāt ar lielāku lepnumu, kā ierasts ikdienā. Mūzikas stundā tradicionāli dziedam latviešu tautasdziesmas, un es jūtu, kā skan dziesma — ar lepnumu. Jauniešiem ir ļoti labas zināšanas par vēsturi — skolā viesojās cilvēki no muzeja, kuri stāstīja par Latvijas vēstures līkločiem, pamanīju, ka jau 8. klasē bērniem ir izpratne par šiem notikumiem, viņi iesaistās diskusijā, jautā. Latvija nevienam nav vienaldzīga.
Ja man jāatbild uz jautājumu, kas veido patriotisko audzināšanu — ģimene vai skola, tad es teiktu — skola. Būsim godīgi, mēs skolā pavadām vairāk laika kā mājās. Tomēr arī ģimene nav mazsvarīga — bieži vien to, kas piedzīvots skolā, pārrunājam ar vecākiem. Tas ir brīdis, kad mēs ieklausāmies arī vecāku domās.
Armands Kasparāns, tēvs
— Patriotisms ir jāieaudzina, ja to nedarīsim, patriotisma vienkārši nebūs. Domāju, ka vispirms tas jādara vecākiem. Receptes, kā to izdarīt, nav, katrai ģimenei tā ir sava. Patriotisms ir mīlestība pret valsti, kurā dzīvojam. Tāpēc par Latviju un zemi, kurā dzīvojam, jārunā labu. Arī pret valodu jāizturas ar cieņu. Ja paši ar pietāti runāsim par valsti, kurā dzīvojam, arī bērni rīkosies tāpat, jo viņi ir vecāku spogulis.
Arī skola var darīt daudz patriotisma audzināšanā. Veislabāk, ja pūles pieliek gan skola, gan vecāki. Piemēram, mazie bērni labprāt stāsta, kā skolā gājis, uzdod jautājumus, un vecākiem ir iespēja iesaistīties — izglītot, pārrunāt interesējošos jautājumus. Iespējams, mazam bērnam grūti izstāstīt, kas ir 18. novembris, bet viņš redz vecāku attieksmi pret šiem svētkiem un dara līdzi. Patriotisms ir ļoti svarīga lieta, bez tā nevar pastāvēt valsts.
