Starp pļaviņieti Ņinu Pizāni un kinoloģi Janu Zariņu, kura suņus audzē Jūrmalā, bet vasarā dzīvo Vietalvā, radies konflikts.
Starp pļaviņieti Ņinu Pizāni un kinoloģi Janu Zariņu, kura suņus audzē Jūrmalā, bet vasarā dzīvo Vietalvā, radies konflikts. Pizānes kundze uzskata, ka kinoloģe viņai izkrāpusi kucēnu. Savukārt kinoloģe apgalvo, ka saimniece suni pilnīgi sabojājusi.
Uzzinājām, ka Pļaviņās kādai pensionārei izkrāpts simt latu vērts amerikāņu buldoga kucēns, kuru viņai uzdāvinājusi meita. Lai objektīvi izvērtētu notikušo, sazinājāmies gan ar Ņinas kundzi Pļaviņās, gan arī ar suņu audzētāju Janu Zariņu, kuru vainoja krāpšanā. Stāsti par notikušo atšķīrās, tāpēc izdarīt viennozīmīgus secinājumus ļoti grūti. Šis stāsts varētu būt viela pārdomām, kā rīkoties līdzīgās situācijās.
Meita uzdāvina draugu
Ņina Pizāne dzīvo viena. Lai arī pensijā, vēl ir spēka gados un diezgan labu veselību. Pirms astoņiem gadiem Ņinas kundzes meita mātei uzdāvināja boksera kucēnu. Lai arī tas ir sargsuns un tiek uzskatīts par diezgan niknu, saimniece ar suni labi tika galā. Diemžēl pēc astoņiem gadiem Legrans devās uz labākiem medību laukiem, un Ņinas kundze atkal palika viena.
Lai pensionārei būtu drošāk un kāda dzīvībiņa mājās, meita nolēma mātei atkal uzdāvināt kucēnu. Ieraudzījusi tirgū amerikāņu buldoga kucēnus, izvēlējās šo šķirni. Suņi likušies mīlīgi un jauki. Pēc kucēna gan braukusi nevis pati meita, bet gan kāda paziņa. Pārdevēji parādījuši un atdevuši pircējiem tikai vienu kucēnu, nedodot iespēju izvēlēties.
Buldogs pensionārei nav piemērots
Kad kucēnu atveda uz Pļaviņām, Ņinas kundzei viņš uzreiz iepatikās, suņuku nosauca par Astro. Taču visai drīz sunim sākušās dīvainas agresivitātes lēkmes, kas saimnieci satrauca. Viņa lūdza palīdzību kucēna pārdevējiem. Drīz pēc tam pie Ņinas kundzes ieradās suņu audzētāja Jana Zariņa.
Par tālāko stāsta Ņina Pizāne:
— Kad šī kundze atbrauca pirmo reizi, viņa mēģināja mani pārliecināt, ka šīs šķirnes suns man nav piemērots, viņš ir agresīvs un dusmīgs. Piedāvāja viņu aizvest, atrast citus saimniekus un man samaksāt. Tā kā viņa nebija gatava man maksāt uzreiz, gribēju konsultēties ar meitu un vēl ticēju, ka varbūt pati ar suni tikšu galā, tāpēc Astro uzreiz neatdevu. Man mājās ir pietiekami literatūras par suņu turēšanu, domāju, ka viss būs labi. Vēlāk Jana atbrauca vēlreiz un atveda parādīt Astro tēvu. Viņa atkal stāstīja, cik nepiemērots man ir amerikāņu buldogs, un solīja šo lietu nokārtot, piebilzdama, ka nav nekāda afēriste.
Pieprasa maksu par turēšanu
— Pagāja trīs mēneši, es izmežģīju kāju un vairs nespēju tikt ar suni galā, tāpēc pati zvanīju Janai un lūdzu, lai atbrauc pēc Astro. Lai atrod viņam pircēju un nokārto šo lietu, jo suns tiešām bija nikns un reizēm nevaldāms. Būtu bijusi ar mieru arī, ja viņa rastu iespēju suni apmācīt un atdot atpakaļ, par to samaksātu.
Pagāja kāds laiks, Jana piezvanīja un sacīja, ka varam braukt pēc suņa, viņš esot apmācīts, uzvedoties labi. Taču, kad mēģināju viņu sazvanīt, mobilais tālrunis visu laiku bija izslēgts vai ārpus uztveršanas zonas. Kad beidzot viņu sazvanīju, suņu audzētāja paziņoja, ka Astro jau atdots citiem saimniekiem un man viņai par suņa turēšanu un apmācīšanu jāmaksā 170 latu. Es suni esot sabojājusi, situsi viņu, bijis jāpieliek lielas pūles, lai viņš atkal būtu normāls.
Labu gribot, dod lielāko
Par notikušo stāsta Jana Zariņa:
— Kļūda sākumā varbūt bija tā, ka pircējai nebija iespējas izvēlēties tīkamo kucēnu, jo parasti pērk to sunīti, kurš jauno saimnieku izvēlas pats, kaut kādā veidā izrādot savas simpātijas. Taču pārdevēji gribēja tikai labu, atdodot, viņuprāt, labāko metiena kucēnu. Cilvēki, kuri atbrauca pēc kucēna, arī nepateica, ka tā ir dāvana pensionārei. Amerikāņu buldogs veciem cilvēkiem tiešām nav piemērots.
Kad pirmo reizi suni ieraudzījām, viņš bija iebiedēts, neļāvās samīļot. Acīmredzot sists. Bija agresīvs. Piedāvājām dažādus variantus — gan atrast citu pircēju, gan apmācīt, gan citu suni vietā, taču vienoties nespējām. Ja Ņinas kundze gribēja tikai un vienīgi amerikāņu buldogu, vajadzēja ņemt kucīti, bet piemērotāks būtu citas, mierīgākas šķirnes suns. Bijām pat atveduši kādu kucīti apmaiņai, piedāvājām citu šķirni, taču viņa negribēja.
Braucot caur Pļaviņām, redzējām Ņinas kundzi pastaigājamies ar Astro, viņa tiešām sita sunim. Suns bija sabojāts. Ilgi nevarējām atrast jaunus saimniekus, par niknu suni neviens negribēja maksāt. Aizvedām uz suņu skolu un beidzot atradām viņam laukos labus saimniekus. Taču suņa turēšana, kamēr atradām viņam jaunu mājvietu, un apmācība izmaksāja vairāk nekā simt latu.
Veterinārārste noliedz sišanu
Ņinas kundze, uzzinot, ka viņai pārmet suņa sišanu, bija ļoti satraukta un raudādama stāstīja, ka nav to darījusi. Tāpēc “Staburags” aptaujāja tuvākajā apkārtnē satiktos suņu saimniekus un vietējo veterinārārsti. Viņi visi sacīja, ka Ņinas kundze mīl dzīvniekus un nekad suni nav situsi. Suņu audzētāja Jana Zariņa tūdaļ atrunājās — varbūt kāds esot ieteicis audzināt suni sitot un Astro īpašniece to nav darījusi apzināti, no ļauna prāta.
“Galvenais, ka sunim labi”
Nav saprotams, kā gan viens cilvēks pēc sava prāta var rīkoties ar svešu īpašumu, jo suns tomēr pieder Ņinai Pizānei? Viņas vārds ierakstīts arī kucēna vakcinācijas kartē. Ja jau Astro apmācīts suņu skolā, vai viņš nevarēja atgriezties pie savas sākotnējās saimnieces? Ir daudz jautājumu, uz kuriem abas kundzes atbildēt nevar. Jana Zariņa saka: “No šīs situācijas izeju neredzu, taču galvenais, ka ar suni viss kārtībā un viņam ir labas mājas.” Bet kas notiks ar Ņinas kundzi?
Var piekrist suņu audzētāju teiktajam, ka, pirms iegādāties kucēnu, īpaši dāvanai, vairāk jāuzzina par konkrēto šķirni, jākonsultējas ar speciālistiem. Arī gadījumos, kad rodas problēmas. Tāpēc jau ir klubi un kinologi. Tomēr, lai nenonāktu līdzīgā situācijā, visi darījumi jānoformē rakstiski, jo mutiskas vienošanās katrs var interpretēt pa savam.
