Vēsma Toča un viņas vīrs Antons ir rīdzinieki un līdz 2003. gadam dzīvoja un strādāja galvaspilsētā. Kad pirms daudziem gadiem Antona vecāki nopirka lauku mājas “Jaunpātes” Daudzeses pagastā, viņi ar bērniem atvaļinājumus un brīvdienas pavadīja tur. Ja Antons sievai kādreiz ieminējās, ka vajadzētu no Rīgas pārcelties uz laukiem, Vēsma kategoriski teica: nekad! Bērni izauga, un dzīvot galvaspilsētā vairs negribējās. Pēc Antona vecāku aiziešanas mūžībā māja palika tukša, un, lai to neizdemolētu, Vēsma izlēma no pilsētnieces kļūt par laucinieci. Bērni un vīrs strādā un dzīvo Rīgā, bet uz laukiem brauc vai pārdienām un visās brīvdienās.
VĀRDS, UZVĀRDS: Vēsma Toča.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1953. gada 5. janvāris, Rīga.
IZGLĪTĪBA: vidējā speciālā, diplomēta keramiķe.
NODARBOŠANĀS: saimnieko Daudzeses pagasta “Jaunpātēs”.
ĢIMENE: precējusies, vīrs Antons, trīs bērni, četri mazdēli.
VAĻASPRIEKS: garšaugu, puķu un ārstniecības augu audzēšana, sēņošana, trušu kopšana.
HOROSKOPA ZĪME: Mežāzis.
Daudzesē Vēsma atžirga un sāka novērtēt svētīgo lauku klusumu, darbu dārzā, mežu un upīti, varēja audzēt šķirnes trušus. Vēsma saprata, ka Rīgā viņai trūka gaisa un kļuva par saimnieci “Jaunpātēs”. Tagad neviens nepateiks, ka te saimniece ir rīdziniece, kura par lauku dzīvi zināja visai maz. Pat īstie laucinieki var daudz ko no viņas mācīties, īpaši garšaugu un ārstniecības augu audzēšanā.
Piecdesmit gados maina dzīvi
— Manu pārnākšanu uz “Jaunpātēm” paātrināja zagļi, jo māju divreiz apzaga un norāva pat elektrības vadus. Baidījāmies, ka nepielaiž uguni, — atceras Vēsmas kundze.
— Mājas ir mežā. Vai ziemā jūs te neieputina?
— Ieputina jau, taču vīrs ar traktoru ceļu iztīra. Lielais ceļš ir pagasta pārziņā, tā Antons uz darbu Rīgā brauc bez problēmām.
— Kā tas notika, ka jūsu dzīve “apmeta kūleni”?
— Uz laukiem pārcēlos tieši Jāņos. Nosvinējām tos, un es visu nedēļu te paliku viena. Pārbaudīju sevi — izturēšu vai tomēr tas būs par grūtu. Izturēju, lai arī domāju par bērniem, taču abi ar vīru nolēmām, ka viņiem jāmācās kļūt patstāvīgiem. Rīgas burzma ļoti nogurdināja, bet laukos brīvdienās es garīgi atpūtos, mani dziedināja svaigais gaiss un klusums.
Manā aprūpē bija dārzs un puķes, kas bija jāravē. Vēl man bija desmit trušu, kurus jau Rīgā nopirku. Rīgā viņi kādu mēnesi pat pa balkonu nodzīvoja. Lai zinātu, kā par garaušiem rūpēties, mācījos truškopības kursos, tāpēc pilnībā protu par viņiem gādāt. No govs man bija bail. Mans sapnis ir kazas, gribu divas, bet pagaidām vīrs man neļauj viņas pirkt. Mums jāuzmanās no lapsām un vilkiem, jo mednieki jau te vairākus ir nomedījuši. Te ir arī čūskas, pārsvarā zalkši, no viņiem gan man nav bail, taču jūtos neomulīgi ieraugot.
Saimniekot sāku ar šķirnes trušiem, un mazie trusēni dzimst divreiz gadā. Tagad man ir 300 garaušu pulks, daļa no viņiem ir pundurtrusīši. Varam pārdot gan dzīvus, gan gaļu. Ir savi klienti, tagad daudzi vēlas pirkt tieši pundurtrušus.
Pirmajā nedēļā mani sargāja taksis Tomātiņš, tagadējā takša Pipariņa tēvs, un lielā Kaukāza aitu sugas kucīte Fanija. Mums abām vienā dienā vārdadiena, tad saņemam kādus gardumiņus.
Mācās no žurnāla
— Kāds bija pirmais rudens un ziema?
— Novācu ražu, un brīvdienās māja allaž bija pilna savējiem un viesiem. Vīrs māju labi izremontēja, ierīkoja dušu. Sāku iejusties, iepatikās mežs ar zaļajām eglēm. Vecākajai meitai gan sākumā bija bail no lielajiem kokiem, taču egle ir mans koks, tāpēc nekādu baiļu nejūtu. Koku šalkoņa nelikās drūma, drīzāk nomierinoša.
Rudenī un ziemā, kad vairāk darba istabā, brīvo laiku veltu lauku dzīves pētīšanai. Mana “enciklopēdija” ir žurnāls “Praktiskais Latvietis”. Tajā atrodu atbildes uz visiem interesējošajiem jautājumiem. Vienreiz arī savu jautājumu nosūtīju.. Rudenī abi ar suni ejam sēnēs. Ziemā dienas īsas, tad vairāk klausos radio un skatos televīzijas raidījumus, gatavoju ko garšīgu, pārskatu ziemas krājumus, pagalmā tīru sniegu, lasu žurnālus un gaidu pavasari. Ir saglabāta vecā maizes krāsns, ceru, ka iemācīšos arī maizi cept. Mums ieteica krāsni nojaukt, jo aizņem daudz vietas, taču es gribu to saglabāt. Vajadzīgs tikai labs meistars, kas to sakārto, un tad mūsu mājās smaržos svaiga maize.
Pirmajā ziemā nodarbojos ar keramiku — izgatavoju vāzes, servīzes, svečturus un daudz ko citu. Rīgā keramiķes arodā nostrādāju 25 gadus, taču tagad tam vairs nav apstākļu, kaut gan keramikas izstrādājumu apdedzināšanai krāsns man ir, tikai ar elektrību sliktāk. Kaut ziemas dienas ir aukstas, mājās ir silti, priecājos arī par istabas puķēm un ik pa laikam sarīkoju viesības. Tad māja pilna cilvēkiem un šķiet, ka klusums zudis uz visiem laikiem. Pēc pāris dienām sāku ilgoties miera. Kad ciemiņi aizbrauc, sakārtoju istabas, un man atkal ir tik labi dzīvot meža vidū un skatīties eglēs un pagalma simtgadīgajās liepās.
Pieņem dabas veltes
— Kā pievērsāties garšaugu un citu interesantu augu audzēšanai?
— Viss nezināmais ir interesants, tāpēc pamazām vien sāku audzēt topinambūrus, dažādus ķirbjus, pupas, piparmētras, baziliku, cigoriņus, melnsakni, spinātus, izopu, raudeni, baldriānu, kliņģerītes, melisu un daudz ko citu. Izrādījās, ka tepat Latvijā ir tik daudz bagātību, ko dāvā daba.
Zemniekiem iesaku audzēt topinambūru, tas ir veselīgs lopiem un arī cilvēkiem. Garšo salātos ar ķiplociņu, un arī vārītie ir garšīgi un veselīgi. Šis augs vienā vietā var vairoties gadiem un īpašas rūpes neprasa.
Neko eksotisku gan nestādu, bet tikai to, kas parasti aug Latvijas laukos. Mūsu pļavā zied dzegužpuķe, bija arī naktsvijoles.
— Vai nevēlaties tomēr kaut ko savā dzīvē mainīt?
— Man liekas, ka tikai tagad esmu sapratusi, ka šīs mājas mani gaidījušas piecdesmit gadu, lai es te būtu saimniece. Nekur nav tik labi kā te. Varu braukt un apskatīt daudz ko, tomēr mūsu ģimenes lauku mājas, mežs, dārzs, upīte, ābeles, ķirbji un pat aka pagalmā ir tāda kā nekur citur. Un tikai te es to saprotu. Esmu vajadzīga gan ģimenei, gan radiem un draugiem, pat svešiem cilvēkiem. Tik labi neesmu jutusies nekad un nekur, ja nu vienīgi dažreiz savā dzimtajā Rīgā. Tā ir lappuse, kas dzīves grāmatā aizvērta, tagad lasu zaļo lappusi, iejūtos lauku cilvēka un dabas ritmā.
Nav laika ievas pasmaržot
— Kurš ir jūsu gadalaiks?
— Laikam no visiem jāpaņem pa mazumiņam. Pavasaris paskrien tik ātri, ka neiznāk laika pat ievas pasmaržot, jo daudz darba. Vasarā pavasara aulekši rimstas, solis ir lēnāks. Rudens man ir skumju un pārdomu laiks. Vācu ražu, gatavoju krājumus ziemai, trušiem otro reizi gadā dzimst mazuļi, arī tur jābūt klāt. No garās ziemas tomēr nedaudz bail. Ziemas baltums man patīk, jo esmu dzimusi ziemā. Taču ziemā ir miers, bet man gribas atkal dzirdēt dzīves skaļumu. Kad mazāk darba, sāku just, ka pagurušās rokas reizēm sāp.
— Zinu, ka nesen bijāt garšaugu festivālā Ķekavā. Ko tajā guvāt?
— Par festivālu izlasīju žurnālā un devos turp ar izaudzētajiem augiem. Mani tur apbūra daudz kas. Pašai līdzi bija piparmētras, baziliks, dilles un pētersīļi. Man aug īpašas piparmētras — mīkstām lapiņām un spēcīgu smaržu. Noskatījos un nolēmu vairāk audzēt izopu un raudeni, kas ir ļoti ārstnieciska. Uzzināju, ka baldriānis nomierina sirdi, nevis nervus, kā vairums cilvēku domā. Miegam vislabākās ir vīgriezes. Daudzi maz ko zina par nātrēm, taču tās bioloģiski ir ļoti aktīvas. Fantastiski augi. Es ziemā pat trušiem dodu dzert nātru tēju, kas viņus spēcina.
Vasarā pati vācu pelašķus, kliņģerīšu ziedus un daudzas citas zālītes. Festivālā par tām uzzināju daudz ko jaunu, jo noklausījos labu lekciju. Izpētīju citu izaudzēto un izgatavoto, nopirku sev labu kaplīti. Tagad iegūto informāciju apkopošu un domāšu par nākamo pavasari. Nopirku ķirbīti, kāda manā dārzā nav, šogad ir laba ķirbju raža, rudenī uz Berga bazāru Rīgā braukšu ar lielu vezumu. Rīgā pircēji pieprasa arī spinātus, un tie tagad kļuvuši par manu “jājamzirdziņu”. Man vēl decembrī siltumnīcā aug spināti un redīsi, kā arī vēlās zemenes.
— Vai esat ar dzīvi apmierināta?
— Esmu gan. Rosos un priecājos, jo, ko padaru, viss uzreiz ir redzams. Par savu dzīvi lielos vilcienos nevaru žēloties. Esmu laimīga, ka bija iespēja no Rīgas burzmas aizbraukt un nonākt lauku klusumā. Rīgā kā iejūgts zirgs skrēju, neredzēju nekādu atdevi, bet te, kur cilvēks saplūst ar dabu, reāli jūtu, ka esmu īstajā vietā.
