— Ziņu aģentūras LETA informācijā “Aizliedz pārdot rīcinaugu sēklas”, kura 11. februārī bija publicēta “Staburagā”, teikts, ka rīcinaugs un velnābols ir viens un tas pats, bet tas ir kļūdains uzskats, — saka pensionētais biologs Aleksandrs Eleksis.
— Ziņu aģentūras LETA informācijā “Aizliedz pārdot rīcinaugu sēklas”, kura 11. februārī bija publicēta “Staburagā”, teikts, ka rīcinaugs un velnābols ir viens un tas pats, bet tas ir kļūdains uzskats, — saka pensionētais biologs Aleksandrs Eleksis, arī dārzkopis Ozoliņa kungs no Skrīveru pagasta.
Arī radio un televīzijā vairākkārt izskanēja šī neprecīzā informācija. Iespējams, kļūda radusies tāpēc, ka Latvijā šis augs nemaz nav tik pazīstams.
Valsts augu aizsardzības dienesta izplatītajā informācijā par rīcinaugu rakstīts: “Rīcins — viengadīgs kokam līdzīgs augs, līdz 1 m (sasniedz arī 2 m) augsts. Stumbrs relatīvi resns ar tukšu vidu. Lapas vairogveida, 25—40 cm garas, gludas. Stublājs un lapu kāti bieži zilgani, dažreiz klāti ar vaska kārtiņu. Lapas kāts resns, 25— 60 cm garš. Savvaļā rīcinaugi sastopami Āfrikā. Kā kultūraugu to audzē tropu un subtropu zonā.
1999. gadā rīcinaugu sējplatības pasaulē bija 1 milj. 222 tūkstoši ha, no tiem Indijā — 900 tūkstošu ha. Eiropas valstīs šo sēklu tirdzniecība nav ierobežota. Latvijā rīcins savvaļā nav sastopams, to kultivē tikai kā dekoratīvu augu. Tā sēklas Latvijas klimatiskajos apstākļos praktiski nenogatavojas, izņemot dažus gadus, kad ir pietiekami daudz saules un silta vasara vai arī tas audzēts siltumnīcā. Indīgā viela rīcins ir tikai sēklās — sēklapvalkā tā ir 0,1 procents.”
Velnābols ir nakteņu dzimtas lakstaugs. Ziedi — lieli, stobrveidīgi, augšdaļā piltuvveidīgi paplašināti, pa vienam zaru žāklēs. Tas ir indīgs augs, ko izmanto arī ārstniecībā. Savukārt attēlā bija redzams velnarutks — čemurziežu dzimtas daudzgadīgs ūdens un purva augs. Ziedi — sīki, balti, saliktā čemurā. Ļoti indīgs augs.
