Vecais Antiņš zem senču stādītā ozola pina grozus, kad pagalmā iebrauca vetārsts. Tas, izkāpis no auto, ierunājās:
“Labdien, Antiņ! Vai tavam sunim nav piemetusies modernā slimība?”
“Sveiks, dakter! Ar Barnetu kopā esmu nodzīvojis divpadsmit gadus. Viņam zobi izkrituši, man arī. Bet man ir astoņdesmit. Ne viens, ne otrs neslimojam. Dodu sunim to, ko pats ēdu. Nepērku, ko uzspiež reklāmas. Jaunā paaudze ar savu galvu nedomā — ko izbrēc televīzija un radio, to grābj ciet bez apdoma! Un pēc tam vaimanā, ka nopirkuši indi! Ja jau cilvēki ir nozombēti, tad pasaulei jāizput!”
“Tu, Antiņ, esi pesimists. Valdība izmeklēs slimības cēloņus.”
“Šaubos, dēliņ. Jo pār mums joprojām valda proletārieši! Inteliģenci apšāva un sapūdēja Sibīrijā. Valdoņi tagad var beigt kaut trīs augstskolas, vienalga paliks proletārieši.”
“Lai nu tā būtu, Antiņ. Tavs suns ir vecs, to varbūt nečipēsim?”
“Ko? Tu traks esi? Čipēt? Es piedzīvoju cilvēku izspiegošanu pie nacistiem, pie komunistiem, tad saņēmu sev pašmāju izspiedzes kodu. Nu ir ķērušies pie suņiem!”
“Tu, Antiņ, esi retro!”
Guntis Gailītis
