— Nu kā var nesolīt pensionāriem? Viņiem tik grūti apstākļi, — piektdienas vakarā tie bija pirmie vārdi, kurus es dzirdēju, ieslēdzot televizoru.
— Nu kā var nesolīt pensionāriem? Viņiem tik grūti apstākļi, — piektdienas vakarā tie bija pirmie vārdi, kurus es dzirdēju, ieslēdzot televizoru.
Šķita, šo vārdu teicējs — Ministru prezidents Einars Repše — teju apraudāsies. Tie bija tik veiksmīgi iestudēti, ka aktieru fakultātē varētu iestāties bez konkursa.
No skolas gadiem palicis prātā Raiņa dzejolis: “Bagāts viņš, bet mīkstu sirdi — dzird par grūtdienīšu raudām, tūdaļ kabatā bāž roku, izvelk savu… nēzdodziņu.” Žēlīgu cilvēku nav trūcis nevienā laikā.
Diemžēl ar solījumiem var izdzīvot tikai pats solītājs, pensionāriem no tiem labāk nekļūst. Valdības lēmums no šī gada oktobra nepalielināt minimālo pensiju šķiet amorāls.
Vai katru nedēļu nākas uzklausīt kādu pensionāru. Nedod, dievs, saslimt! Kādai paziņai, kurai darba stāžs teju 50 gadu, jau divas nedēļas atvilktnē stāv norīkojums pie ārsta — neiznākot naudas, lai aizbrauktu. Kāda cita rāda, cik daudz zāļu izrakstījis ārsts, bet varējusi nopirkt tikai pusi. Šādās reizēs mīkstās sirds asarainās runas nepalīdz.
— Ar šķietamu pensionāru problēmu izprašanu vien ir par maz, vajag pašam izmēģināt izdzīvot ar dažiem latiem mēnesī. Citādi par izprašanu nav ko runāt — paēdušais neēdušo nesaprot. Brīnums, ka nepateica: “Ja nav maizes, kāpēc pensionāri neēd kūkas?” — “Apollo” portālā internetā raksta kāds lasītājs.
Vai Repše šādus komentārus lasa? Tagad gan nav priekšvēlēšanu laiks, un solījumu medum jūtama rūgta garša. Teicienu “vīrs un vārds” Ministru prezidents laikam jau aizmirsis.
