Zupa maizes traukā. Izdodas noskaidrot, ka minimālā alga Slovēnijā ir ap 400—450 eiro, bet lauku apvidos mazāk.
(Nobeigums. Sākums laikraksta “Staburags” 4. oktobra numurā.)
Zupa maizes traukā
Izdodas noskaidrot, ka minimālā alga Slovēnijā ir ap 400—450 eiro, bet lauku apvidos mazāk. Ierēdņi saņem vidēji 800—1000 eiro mēnesī.
Pēc pastaigas pa alu gaida lieliskas mēra sarūpētas pusdienas, no kurām man īpaši atmiņā garšīgā zupa “Jota”. To pasniedz rupjmaizes trauciņā, tādā kā māla podiņā ar maizes vāciņu virsū, kā arī saldais krēms “Panacota”.
Ar šo grupu dzīvojām nelielā pilsētiņā Sežanā, kurā ir vairāki lielveikali. Otrpus robežai dzīvojošie itālieši šurp dodas iepirkties, jo cenas salīdzinoši ir zemākas. Vietējā slimnīcā izveidota pazemes dziednīca plaušu slimniekiem.
Pilsēta — muzejs
Turpinām ceļu uz Adrijas jūru. Grupai naktsmājas izraudzītas Ankaranā, pašā jūras piekrastē, tā, ka jau pievakarē varam plunčāties siltajā dienvidu jūrā. Ūdens ir sāļš, bet ne tik ļoti kā Vidusjūrā. Nākamo rītu pavadām Slovēnijas Venēcijā — Piraņā, kura no neatminamiem laikiem izvietota uz akmeņainas pīķveida saliņas. Kuģa priekšgalam līdzīgā pussala ir tik blīvi apbūvēta, ka pilsētai nav kur tālāk plesties. Ja gribi dzīvot Piraņā, tev jādzīvo pilsētā—muzejā ar šauršaurām ieliņām, žūstošu veļu šaurajās ejās starp namiem.
Pilsētiņas iedzīvotāju skaits sarūk. Jūlijā tur ir tik karsts, ka Jelgavas skolotāji, “pajūsmojuši” par Ļeņina vārdā nosaukto ielu un mirkli pakavējušies slavenā, pirms trīssimt gadiem dzīvojušā vijoles virtuoza Tartīni laukumiņā, nepavisam nav piedabūjami doties uz kalnā esošo Sv. Georga baznīcu, bet pusskriešus metas uz bākas pusi pussaliņas pašā galā, kur ir vislabākā pludmale.
Lai viņi runā!
Piraņa pietiekami ilgu laiku bijusi Venēcijas pakļautībā, un pilsētā valda divas valodas, divas kultūras, pat ielu nosaukumi rakstīti arī itāliešu valodā. Pavecais autostāvvietas sargs teica: “Ko jūs te mani mokāt ar angļu valodu, gan jau sapratīšu arī krievu.” Skaistākais Piraņas nams ir Tartīni laukumā, kuru kāds bagāts venēciešu tirgotājs uzcēlis savai mīļotajai meitenei. Tā kā citiem viņu laime skaudusi, tirgotājs licis uz nama sienas zem svētā Marka lauvas (Venēcijas simbola) iekalt vārdus “Lassa pur dir”, kuri nozīmē: “Lai viņi runā”.
Zvana nepārtraukti
Pēcpusdienā dodamies uz Alpiem. Par Jūlijas Alpu (saka, ka tā tie nosaukti varenā romiešu iekarotāja Jūlija Cēzara dēļ) pērli dēvē smalko kūrortu “Bleda”, kurš izvietots pie divus kilometrus gara smaragdzaļa ezera. Siltajā dzidrajā ūdenī vairojas foreles un karpas. Ezera rietumu galā ir ezera vienīgā sala, kur varam nokļūt vietējā gondolā, ko dēvē par pletnu. Tūristam šis prieks izmaksā 10 eiro. Pāri ezeram no augsta balta zvanu torņa atbalsojas skanošais vēlēšanās zvans. Apgalvo, ka ikviens, kurš šo zvanu skandēs, piepildīs savu vēlēšanos. Tā nu tas zvana nepārtraukti. Kāda Jelgavas meitene ziedoja savu vēlēšanos visu labā, lūdzot labu laiku, jo, kalniem tuvojoties, sāka līņāt.
Klimats šajā vietā savdabīgs. Vidusjūras siltajiem vējiem sastopoties ar kontinenta aukstajām gaisa strāvām, veidojas bagātīgi nokrišņi. Vēlēšanās piepildījās, pārstāja līņāt, uzspīdēja saulīte.
Mūku vīna pagrabā
2004. gadā Bleda svinēja 1000 gadu jubileju. Uz slīpas klints 139 metrus virs ezera slejas Bledas cietoksnis — kādreizējā Briksenas bīskapu rezidence, kur tagad apmeklētāji pils muzejā var apskatīt vēstures ekspozīciju, viduslaiku tērpus, iedzīvi un mēbeles. Ir iespēja ielūkoties arī mazā 16. gadsimta kapelā, apmeklēt gleznu galeriju ar brīnišķīgiem apkārtnes skatiem vai iegriezties viduslaiku iespiestuvē. Mūki saliks jūsu vārdu un pievienos atbilstošu ģerboni.
Otrā pagalma pusē darbojas mūku vīna pagrabs “Pie Ādama”, kur var iegādāties savam horoskopam atbilstošu vīna pudeli.
Pēdējā diena Slovēnijā mums paredzēta Triglava nacionālajā parkā. Triglavs — 2864 metrus augstais kalns — ir slovēņu svētums un simbols. Tas attēlots gan valsts karogā, gan suvenīros un daudzos mākslas darbos. Tulkojumā “Triglavs” nozīmē “Trīsgalvis”, un leģenda vēsta, ka viena no galvām valda pār Zemi, otra — pār Debesīm, bet trešā — pār Pazemi. Ja ar pacēlāju uzbrauc Vogela kalnā, skaidrā laikā šīs trīs galvas ir saskatāmas. Pēc brauciena ar pacēlājiem un pastaigām pa kalna takām, un jūsmošanas par kalnu ieskauto glezno Bohinjas ezeru, kura krastā izsenis mitis Zeltradzis, mums ieplānots caur “apburtu” mežu pa zigzagu ceļu aizkļūt līdz vēl vienam slovēņu lepnumam — 78 metrus augstajam Savicas ūdenskritumam. Vēl viena jauka apmeklēšanas vērta vieta ir Vintgara kanjons, aiza, pa kuru krācot un mutoļojot tek straujā Radovnas upe, līdz nokļūstam līdz 16 metru augstajam Šuma ūdenskritumam.
Vērojot Slovēnijas apstrādātos laukus, pļavās saskatāmi neparasti siena zārdi — tos dēvē par “kozoļecs”.
Jā, un mājās noteikti jāpārved kāda pudele tumši sarkanā, gandrīz vai melnā “Refoškas” vīna no slovēņu vīnogām.
