Jau trīs gadus Līgatnes dabas parkā dzīvo mežakuilis Rembo, kuru 2000. gadā turp aizveda no Aizkraukles rajona Mazzalves pagasta.
Jau trīs gadus Līgatnes dabas parkā dzīvo mežakuilis Rembo, kuru 2000. gadā turp aizveda no Aizkraukles rajona Mazzalves pagasta. Rembo 1999. gada pavasarī mežā atrada, izauklēja un izbaroja mazzalvietis Uldis Laurinovičs. Par to rakstīja arī “Staburags”.
Mežacūka blakusvāģī
1999. gada pavasarī Ulda Laurinoviča takša kucīte Leda mežā atrada pāris dienu vecu mežacūkas mazuli. Uldis ielika viņu cepurē un atnesa mājās. “Staburags” pie Laurinoviča kunga un viņa labākā drauga Rembo viesojās tā paša gada augustā, kad dzīvniekam bija jau četri mēneši. Viņš bija krietni apvēlies, saimniekam visur sekoja pa pēdām, abi kopā devās peldēties, bet, kad Laurinoviča kungs ar motociklu brauca uz mežu, Rembo sēdēja blakusvāģī.
Nu jau trīs gadus Rembo dzīvo Līgatnes dabas parkā, jo Ulda Laurinoviča mājā viņam kļuva par šauru, un turēt mājās pieaugušu mežakuili nav droši.
Dzīvespriecīgs ruksis
Tagad par Rembo rūpējas aizkrauklietis Didzis Grundulis, kurš ir Gaujas nacionālā parka administrācijas Līgatnes dabas taku galvenais speciālists, rezervāta uzraugs.
Didzis stāsta:
— Rembo ir ļoti dzīvespriecīgs, spēcīgs un atlētisks ruksis. Salīdzinot ar Ansi, kurš ir apvēlies, lempīgs un mazkustīgs, Rembo ir mežakuilis labākajos gados un pašā spēku briedumā. Mežacūku dzīves ilgums ir aptuveni 15 gadu, taču brīvā dabā viņas reti tik ilgi nodzīvo. Riesta laikā spēcīgākie kuiļi bieži pieveic vājākos, daudzus nošauj mednieki. Nebrīvē šiem dzīvniekiem mūžs parasti ir ilgāks, jo viņiem nav jācīnās par izdzīvošanu, viņus neviens neapdraud. Ansim, piemēram, ir jau 13 gadu, un viņš jūtas ļoti labi.
Pēcnācēju vēl nav
Mežacūkām riests sākas novembra beigās un ilgst aptuveni mēnesi. Rembo šis ir skumjš laiks, jo viņam nav draudzenes un nekad nav bijis pēcnācēju. Tas gan ir tāpēc, ka Līgatnē šobrīd nav tāda voljēra, kurā sivēnmāti ar siventiņiem varētu nošķirt no kuiļa. Brīvā dabā cūkas mazos siventiņus audzina vienas, kuiļi par mazuļiem neliekas zinis. Nebrīvē kuilis mazos varētu nokost vai savainot, tāpēc viņi būtu jānošķir.
Gardums — zīles
Rembo parasti ēd kartupeļus un auzas, viņam ļoti garšo āboli, burkānus un kāpostus uzkož tikai vitamīnu dēļ. Burkānus labāk dot vārītus. Labprāt ēd buljonā vārītus kartupeļus, garšo baltmaize un, protams, ozolzīles. Ēdot zīles, cūkas ātri nobarojas un labi pārziemo pat visbargākajā salā. Pagājušajā gadā bija daudz zīļu. Vairākās Latvijas skolās pat notika sacensības starp klasēm, kura salasīs vairāk zīļu. Vēlāk tās veda uz Līgatnes dabas parku.
Lāčiem garšo apelsīni
Atvesto barību Didzis iesaka neizbarot pašiem, bet labāk atstāt kasē, informācijas centrā vai uzmeklēt kādu no parka darbiniekiem, jo tikai dzīvnieku kopēji vislabāk zinās, kā, kam un cik sadalīt atvestos našķus. Barību var vest ne tikai mežacūkām, bet arī lāčiem un sumbram. Ķepaiņiem ļoti garšo medus, ievārījums, apelsīni, zivju eļļa, sumbrs labprāt ēd kastaņus. Dzīvniekiem nedrīkst dod cilvēku našķus — cepumus, šokolādi, konfektes, čipsus.
Mežakuilis dzīves laikā var pieņemties svarā līdz pat 300 kilogramiem. Tas gan atkarīgs no katra dzīvnieka un arī gadalaika. Dzīvnieki vissmagākie ir oktobrī, bet līdz aprīlim var nokristies svarā pat par 50 kilogramiem.
Nošķiež dubļiem
Didzis katru dienu Rembo ne tikai sagādā maltīti, bet arī pārbauda voljēra žogu. Izmucis Rembo ne reizi nav, bet ir liels palaidnis. Kamēr Didzis labo kādu caurumu žogā, Rembo stāv sētas otrā pusē un dusmīgi skatās. Viņš droši vien nevar saprast, kāpēc kopējs traucē viņam dzīvot. Reiz šādā brīdī Rembo kārtīgi izvārtījies dubļos un pamatīgi nošķiedis arī savu aprūpētāju.
Rembo patīk cilvēki, viņš pie divkājainajiem pieradis kopš mazotnes. Dzīvojot Līgatnes dabas parkā, viņš regulāri grozās skatītāju platformas tuvumā, jo zina — tur vienmēr varēs dabūt kaut ko garšīgu. Reizēm Rembo apciemo arī bijušais saimnieks no Mazzalves.
