Pirms daudziem gadiem vectēvs Jēkabs savam mazdēlam pusaudzim Tedim teica tā:
“Ulmaņa laikā es ar savu puiku — tavu tēvu Andžu — reiz izgājām nomedīt kādu garausi. Andžam toreiz bija gadi astoņpadsmit. Izņēmām vienu mežiņu cauri, izņēmām otru. Šķērsojām pagasta robežu. Un te, iznākot klajumā, mums pretī gadījās kaimiņpagasta policists.
“Jūsu dokumentus!”
Es nu sāku rakāties pa jakas ārkabatām, pa bikšu kabatām un vilku laiku, lai varētu izdomāt, kā izpestīt dēlu no ķezas. Man dokumenti kārtībā, bet Andžam ne ieroča atļaujas, ne medīšanas atļaujas…
Policists kļuva nepacietīgs:
“Papīru nav?”
“Ir, ir. Tik nezin kur esmu iebāzis…” tā es.
Pa to laiku arī dēla smadzenes strādāja pastiprinātā tempā. Viņš domāja un izdomāja. Andžs pēkšņi iesaucās:
“Reku, zaķis! Reku, zaķis!”
Jauneklis norāva bisi no pleca, metās uz priekšu un pazuda krūmos.
Tagad arī es iekškabatā atradu dokumentus. Policists tos apskatīja, atdeva un jautāja:
“Kas tas otrs tāds bija?”
“Nepazinu. Nepazinu.”
“Kur jūs satikāties?”
“Mežā. Droši vien kāds no medniekiem.”
Bet tagad, šaislaikos, kad Tedis bija pārvērties par solīdu pilsētnieku ar sirmu galvu un apaļu vēderiņu, viņa dēls Mārcis saimniekoja tēvu tēvu lauku īpašumā.
Tedis brauca ciemos.
No autobusa pieturas pāris kilometru nācās soļot kājām. Saule sildīja, pavasara putni čivināja, un nu izrādījās, ka pie ceļa aizaugušā pļavā dega kūla.
Un cilvēka neviena.
Un piebrauca ugunsdzēsēji.
Un piebrauca policisti.
Un Tedis saprata, ka nu viņam “piesies” dedzināšanu. Ej nu pierādi, ka neesi kamielis.
Kad divi policisti nāca klāt, Tedis atcerējās izeju. Viņš iebrēcās:
“Reku, zaķis! Reku, zaķis!” un metās biezajā dūmu mākonī iekšā. Ķer nu vēju vai Tedi — viss viens!
