Sieviete pāri trīsdesmit, divi bērni. Dzīvo laukos. Šķiet: ko cilvēks te var darīt, kāda ir turpmākās dzīves perspektīva? Bet varbūt tas šobrīd nemaz nav galvenais? Svarīgi taču justies laimīgam šodien. Lai arī Jolanta teic, ka “ne viss ir ok”, sarunā ar viņu pesimisms nav jaušams ne brīdi.
Kad Jolantu satiku pirmo reizi, viņai bija gari mati, bet intervijas dienā, šķiet, pretī nāca cits cilvēks.
— Pirmo reizi bizes nogriezu, kad mācījos trešajā klasē. Tad mammai bija jau apnicis tās pīt. Tādu — īsiem matiem — cilvēki mani vienmēr pazinuši. Vien pirms pāris gadiem tā iznāca, ka mati atauga un bija žēl nogriezt. Jutu, ka mājinieki gaida to brīdi, kad atkal būšu iepriekšējā Jolanta. Kā visi uzelpoja tajā dienā, kad atbraucu no frizētavas!
— Vienmēr klausāt, ko citi saka?
— Nē, tieši otrādi. Bieži daru pēc sava prāta. Tad, kad gatavojos precēties, mamma bija pret to. Arī tad, kad šķīros, jautājumi bija. Bet vispār jau vecāki jāklausa. Dēls tikko beidza 9. klasi. Izdomājis, ka mācīsies Jēkabpils vidusskolā. Centos viņu pierunāt — varbūt tomēr uz ģimnāziju, par to labas atsauksmes, varbūt uz koledžu, tur stipendiju maksā. No vienas puses, labi, ja cilvēkam ir mugurkauls un no sava nodoma neatkāpjas, bet gribējās, lai tomēr arī manā padomā ieklausās.
“Piedzimu, lai
svinētu kopā”
— Jūs arī tāda spītīga.
— Tā gan ir. Toties meita raksturā pilnīgi pretēja. Austris pretī nerunā, dara pēc sava prāta, bet Gunda tik ilgi dīks, mēģinās mani pierunāt, līdz panāks sev vēlamo rezultātu. Ar diplomātisku attieksmi. Lai es atļauju to, ko viņa vēlas. Piedzimu arī pirms Ziemassvētkiem. Jo, kā gan tā — visi svinēs svētkus un bez manis! Ārsti bija noteikuši, ka piedzimšu janvārī. Laikam man tāpēc arī ir sliktākā rakstura īpašība — esmu nepacietīga. Es gan to cenšos iegrožot. Reizēm izdodas. Bet nepacietībai ir arī pozitīvais — iesāktos darbus nevaru pamest pusdarītus.
— Kad bijāt jaunāka, skatoties, kā māte jūs audzina, nekad nedomājāt — es gan saviem bērniem tā neteikšu, nedarīšu?
— Domāju gan, ka ar saviem bērniem vienmēr izrunāšos, velti nebāršos. Gan jau tā bija, ka vēlējos savā ģimenē pretējo tam, kā augu bērnībā, tomēr zemapziņā daudz ko pārņemam no vecāku pieredzes. Domāt var citādi, bet dzīvē šī bērnības pieredze tomēr ir noteicošā. Tikai pēc tam, kad pagājis laiks, var izvērtēt un sev teikt: tā tomēr nevajadzēja.
— Kas traucē mierīgi izrunāties, uzklausīt?
— Varbūt mans ātrais raksturs. Nesen dēls man zvana un cer, ka viņu uzklausīšu. Biju divsimt kilometru no viņa. Domāju, liels puika, gan jau pats tiks galā. Tikai pēc tam viņš man teica, ka gribējis taču, lai uzklausu viņu. Nespēju apsēsties un mierīgi parunāt. Tad domas iet pa gaisu.
Pilsētā
šoks
— Jūsu bērniem neierasti vārdi. Kā tos izvēlējāties?
— Man patīk modernāki vārdi — Kalvis, Daniels. Vīram pretēji — Kārlis, Guntis. Es teicu — tādus nekad dzīvē. Dēla vārds bija vienīgais, par kuru ar vīru varējām vienoties. Savukārt meitas vārds daļēji nācis no Latvijas Radio diktores Gundas Vaivodes, kura likās simpātiska, labu balsi. Guntu ir daudz, bet Gunda skan īpatnēji. To izlēmu viena pati. Atbraucām abas no slimnīcas, vēl mājinieki mēģināja pārliecināt, bet vai tad es klausīšu! Neļāvos. Pēc tam lasīju Treimaņa vārda raksturojumu — atbilst precīzi.
— Vai pašai savs vārds patīk?
— Bērnībā nepatika, bet nu jau citādi. Kad pieņem pats sevi tādu, kāds esi, tad arī vārds iepatīkas. Pusaudžu vecumā nevari sadzīvot ar savu izskatu — par resnu, pārāk pumpains. Man tādu izteiktu problēmu nebija, bet, kad pēc 3. klases aizgāju mācīties uz Aizkraukli, bija šoks, kad pilsētnieki lauku meiteni negribēja pieņemt.
Studijas tālākā plauktā
— Pirms iepriekš norunātās tikšanās nebijāt mājās. Teicāt, ka esat seminārā. Ko dod šāda pieredzes gūšana?
— Dzīvoju laukos, ne vienmēr ir pastāvīgs darbs. Ir doma, ka pašai vajadzētu kaut ko sākt. Viss vienmēr nonāk pie tā, ka viens nav arājs. Audzēju trušus, bet redzu, ka viņiem vajadzētu jaunus būrus. Kopā ar kādu ienācēju, draudzeni Diānu, mācījāmies projektu vadību, un šādas tādas idejas par kopīgu biznesu bija, bet viņa no šejienes aizmuka. Tā arī līdz īstai darīšanai neesmu nonākusi.
— Kā tad ar īpašību — nepacietība?
— Laikam jau vēl īsti neesmu atradusi to, ko patiesi vēlētos darīt. Lai gan apzinos, ka neesmu uzņēmēja tips, lai teiktu — vienalga kā, bet naudu pelnīšu. Laikam tāpēc, ka cilvēks pierod iztikt ar mazu naudu. Tas slikti, jo, ja “pagaršotu” lielāku naudu, tad nesēdētu mājās un neštukotu, ko darīt, bet darītu. Mantrausība arī nav laba. No pārmērībām jāizvairās.
— Esat mēģinājusi studēt?
— Pirms kāda laika Jelgavā, Lauksaimniecības universitātē, iestājos neklātienē agronomos. Biju vienā kursā ar Jāni Vinteru. Tad viņš bija slavas zenītā, dziedāja šovā. Domāju: redz, kāds viņš lecīgs, ne ar vienu nerunā, bet patiesībā — kautrīgs. Kādā dienā, kad mums bija ieskaite, auditorijā iedrāzās žurnālisti, sāka viņu bildēt. Likās, viņš zem galda palīdīs.
Dažādi sarežģījumi dzīvē studijas neļāva pabeigt. Pavisam šo domu atmetusi neesmu, bet atlikusi tālākā plauktiņā.
— Kāpēc izvēlējāties mācīties agronomiju?
— Tolaik vēl bija “biezie” gadi, kad lielās saimniecības pieprasīja agronomus. No tā kursa reti kurš beidza augstskolu. Vinters gan bija viens no tiem, kuri izturēja līdz galam.
Pēc pamatskolas iestājos arodskolā un izmācījos par daiļdārznieci, varbūt arī tas bija viens no iemesliem. Darbu meklēt un dzīvot Rīgā negribēju, un arī patika zemes lietas.
— Par ko gribējāt kļūt bērnībā?
— Izklausīsies smieklīgi, bet mamma tolaik strādāja kantorī, un tur bija kāda tante, kura uzkopa telpas. Viņa vienmēr bija laipna, jauki ar mani parunājās, un pēc viņas viss tik skaists, tīrs palika. Rezultāta dēļ domāju kļūt par apkopēju.
Saprāts vai sevis
žēlošana
— Līdz šim Staburagu neesat pametusi, domājat arī turpmāk te palikt?
— Visu savu apzinīgo mūžu esmu te dzīvojusi. Bet cik tad tagad tādu aborigēnu kā es te palicis? Gaužām maz. Tolaik, kad bērni bija mazi, likās — ko es viena ar diviem bērniem pilsētā? Nedrošība un atbildība par bērniem neļāva aiziet. Un, ja ar mani kaut kas notiek, kas būs ar viņiem? Staburagā dzīvo arī mani vecāki.
Tagad, kad viens no bērniem jau tā kā ir prom, sāku skatīties uz pilsētas pusi. Bet mātei septiņdesmit gadu. Jāsāk domāt par vecākiem. Varbūt tās ir tikai atrunas, sevis žēlošana. Ja pašai ļoti gribētos, gan jau izdarītu. Bieži vien apskatu darba piedāvājumus. Lai arī Jēkabpilī dzīvokli varētu lēti noīrēt un piedāvājums ir, darbu tur atrast nereāli. Ja nu vienīgi ar pazīšanos.
— Esat Latvijas patriote?
— Kad skatījos televīzijā Eiropas čempionātu vieglatlētikā, par mūsējiem asara nobira. Ja olimpiādē kāds pie medaļas tiek, jūtos, it kā es to būtu ieguvusi.
Ļaužu runas netraucē
— Staburagā tiešām nav nekāda darba?
— Kad būvēja Seces ceļu, pieteicos zāli sēt. Solīja, ka arī šogad būs darbs, bet nekā. Agrāk te bija jaunlopu ferma. Kaimiņš bija īpašnieks, palūdza mani tajā pastrādāt. Piekritu. Mamma ir zootehniķe, lopi nav nekas svešs. Bet tagad laikam vairs tādu darbu nestrādātu. Cilvēku attieksmes dēļ. Kad fermu pārņēma “Daugava”, ieradās strādnieki, celtnieki no Sērenes. Deguni gaisā, staigā, pēta. Kāds vīrs gados jautā — ko tu te, fermā, dari? Atbildu — strādāju. Kāpēc tu te strādā? It kā tādu darbu darītu tikai sliņķi vai dzērāji. Tas, protams, viena cilvēka viedoklis.
Vēlāk pabeidzu projektu vadības, floristikas kursus, ieguvu autovadītājas apliecību. Tā gan nāca ar lielām grūtībām. Es neesmu tehnisks cilvēks. Floristikas prasmes palīdzēja veidot dažādas glezniņas, kuras tagad izdaiļo bijušās Vīgantes skolas telpas. Arī adīt patīk, un, kad draudzenes izdomāja mazuļus gādāt, mani zābaciņi bija uz izķeršanu. Bet adīšana sākās ar džemperiem.
— Tik mazā ciemā dzīvojot, nav grūti tā, ka visi par tevi visu zina?
— Mani jau paspēja izprecināt, man nezinot. Lai taču cilvēki runā! Tas, neņemot galvā, netraucē. Varbūt tāpēc, ka esmu vietējā. Ja būtu ienācēja, domātu — viņi taču nezina, kāda es esmu. Bet šejienes cilvēki mani redzējuši no bērnības. Bet, protams, ir svarīgi, ko cilvēki par mani domā.
— Staburaga saieta namu bieži apmeklējat?
— Nesen uz teātri biju, uz kādu koncertu aizeju, bet uz ballēm nē. Ja ir kompānija, tad vēl, bet vienai tur nav, ko darīt. Labāk kādu grāmatu palasīt. Par mīlestību. Pēdējā, ko lasīju, Lijas Brīdakas romāns “Sadalītā dzīve”. Daudz lasu žurnālus. Citi teic, ka visu internetā var atrast, man ar to citādas attiecības. Datorā lasīto it kā saprotu, bet atmiņā tas nepaliek. Interesanti, ka cilvēki ap 50 saka pretējo. Man ir tieksme izrunāties. Ja ilgāk netieku laukā, cilvēkos, rakstu garas vēstules draugos.lv, sūtu garas īsziņas telefonā. Mācījos 2. klasē, kad lasīju Zentas Ērgles “Starp mums, meitenēm, runājot”. Ļoti patika. Kad slēdza Vīgantes skolu, daudz grāmatu nonāca makulatūrā. Atradu Ērgles kopotos rakstus. Domāju, atvedīšu mājās, bērniem iedošu palasīt. Sāku pati lasīt — nav vairs tas, un bērni vispār nesaprata, par ko stāsts. Bērnībā man nepatika pasakas. Tajās viss taču ir tik neīsts, ne tā kā dzīvē. Bet dzīvē to pietrūkst — varbūt laiks noticēt pasakām un šad tad “uzlikt rozā brilles”?
