Aizkraukles novada domē kārtējo reizi apspriests nepabeigtās skolas liktenis. Pēc ilgākām diskusijām skaidrības par celtnes nākotni joprojām nav.
Aizkraukles novada domē kārtējo reizi apspriests nepabeigtās skolas liktenis. Pēc ilgākām diskusijām skaidrības par celtnes nākotni joprojām nav. Iespējams, tajā varētu ierīkot rehabilitācijas centru.
Vairākkārt no celtnes pārņemšanas atteikusies, Aizkraukles novada dome tomēr piekrita to no Aizkraukles rajona padomes pārņemt savā pārziņā. Ar domu, ka nākotnē ēku varētu pabeigt un izmantot.
Par to pašvaldība jau risina sarunas ar Eiropas Savienības speciālistiem, cerot iegūt finansējumu. Viena no būves izmantošanas iespējām — sociālā rehabilitācijas centra izveide Zemgales novada narkotisko un citu apreibinošo vielu atkarībā nonākušiem jauniešiem.
— Eiropas Savienība būtu gatava šādam mērķim piešķirt naudu, tikai vajadzīgs valsts atbalsts, — stāsta Aizkraukles novada domes priekšsēdētājs Vilnis Plūme. — Bet garantijas, ka atbalsts būs, šobrīd nav.
20. augustā, kad Aizkrauklē viesojās labklājības ministre Dagnija Staķe, pārrunātas arī rehabilitācijas centra izveides iespējas. Sarunā piedalījies Eiropas Savienības pārstāvis Timo Kirko, kurš arī prasīja, lai valsts piedalās centra izveidē. Taču konkrētas atbildes par valsts līdzdalību nav.
— Pašvaldība nevar uzņemties valsts funkcijas realizēt tik lielu projektu. Mēs varam tikai palīdzēt, — spriež Vilnis Plūme.
Tādēļ Aizkraukles novada dome sarunas par līdzekļu piesaistīšanu turpinās, kontaktējoties arī ar Finanšu ministriju. Ja neizdosies, spriedīs par citām celtnes izmantošanas iespējām vai pārdošanu.
Varbūt pārdošana pat būtu labāks risinājums, jo rehabilitācijas centra izveide ir dārgs un sarežģīts process. Gan pašus domniekus, gan apkārtējo māju iedzīvotājus māc šaubas, vai Aizkrauklē šāds centrs ir lietderīgs. Narkotisko un alkoholisko vielu atkarībā nonākušie centra pacienti pilsētai var radīt ne mazumu problēmu. Turklāt ēka ir līdzās bērnudārzam un skolai, un narkomāni var negatīvi ietekmēt šo iestāžu bērnus. Parasti šādus centrus cenšas izveidot pilsētas nomalē vai lauku apvidū, kur gan pacientiem labāk un mierīgāk, gan citiem iedzīvotājiem drošāk.
