Ļeņina vai Stučkas piemineklis Rīgā — tā nav pagātne, bet gan rītdiena.
Ļeņina vai Stučkas piemineklis Rīgā — tā nav pagātne, bet gan rītdiena. Tā var secināt, dzirdot ideju izveidot galvaspilsētā seno skulptūru un pieminekļu parku. Rīgas pilsētas izpilddirektors Ēriks Škapars atbalstījis šo ieceri, un šāds parks nākotnē varētu būt Varoņu ielā, netālu no Brāļu kapiem. Jau nolemts sākt priekšdarbus, lai nākamā gada budžetā varētu atvēlēt līdzekļus parka projektēšanai.
Šī ideja sabiedrībā droši vien tiks uztverta divējādi. Lielākā daļa atkal nopūtīsies, ka demokrātija šoreiz aizgājusi par tālu. Vai nešķiet pārāk mazohistiski vēlreiz publiski eksponēt savas valsts iedzīvotāju bendes tēlus? Kā šajā parkā jutīsies totalitāro režīmu upuri un viņu tuvinieki? Par to neviens šobrīd nedomā.
Kādā intervijā cilvēks, kurš padomju varas gados no Latvijas “izravēts”, atzina: “Uzskatu, ka vislielākie asinssuņi pasaulē ir padomju ideoloģijas vadoņi, jo ne Latvijā, ne Baltijā nav nevienas ģimenes, kura tieši vai netieši nebūtu cietusi viņu vainas dēļ.” Mēs, šķiet, to cenšamies aizmirst.
Rīgas pilsētas izpilddirektors uzsver, ka šobrīd pagājušo vēstures periodu liecinieki — dažādas skulptūras un pieminekļi — vairākās pilsētās savākti bez noteikta nolūka un nav domāts par to, lai kāds tos varētu apskatīt. Būtu gan interesanti uzzināt, kur patlaban ir Pēteris Stučka, kurš “plivināja mēteli” laukumā pie Aizkraukles pilsētas kultūras nama, kurā noliktavā tagad “dzīvo” Ļeņins, kurš bija Jaunjelgavā un Pļaviņās? Bet vai vajag viņus izlikt saulītē? Varbūt viņiem labāk būt šķūnī?
Piekrītu, ka jaunajai paaudzei, kurai šis Latvijas vēstures laiks neko daudz neizsaka, varbūt būtu interesanti ieraudzīt Ļeņina vai Pētera Stučkas pieminekli, jo tā ir mūsu pagātne. Tikai diez vai šādu skulptūru parks būtu jāierīko Rīgā. Tam piemērotāka vieta būtu kaut kur citur, nostāk no lielas cilvēku plūsmas un ļaužu acīm. Ja kāds grib redzēt šos monstrus vienkopus, lai brauc ekskursijā. Diez vai ir pienācis laiks ziedot šīm Latvijas melnākās pagātnes liecībām lielus līdzekļus, jo mēs to nevaram atļauties laikā, kad naudas pietrūkst ielu sakārtošanai, slimnīcu remontiem un citam.
