Atrast darbu mūsdienās ir grūti. Nedaudz vieglāk tas varbūt Rīgā un pāris lielākajās pilsētās, bet lielākajā daļā reģionu pieprasījums pēc darbavietām jau gadiem ilgi stabili pārsniedz piedāvājumu. Ir Latvija, ir Rīga…
Atrast darbu mūsdienās ir grūti. Nedaudz vieglāk tas varbūt Rīgā un pāris lielākajās pilsētās, bet lielākajā daļā reģionu pieprasījums pēc darbavietām jau gadiem ilgi stabili pārsniedz piedāvājumu.
Ir Latvija, ir Rīga…
Situācija ir ļoti specifiska — ir Latvija, un ir Rīga, un abās bezdarba līmenis ļoti atšķirīgs. Pilnīgi objektīvu iemeslu dēļ cilvēkiem reģionos nav iespējams atrast normālu darbu un saņemt cilvēka cienīgu atalgojumu. Saskaņā ar nacionālās programmas “Darba tirgus pētījumi” datiem ir vērojamas būtiskas nodarbinātības un bezdarba līmeņa atšķirības reģionos. Piemēram, 15—64 gadu vecuma grupā 2002. gadā nodarbinātības līmenis Rīgas reģionā bija 64%, bet Latgalē — tikai 52%. Šāda situācija Latvijā ir veidojusies ilgā laikā, taču laikā pēc neatkarības atgūšanas plaisa starp Rīgu un reģioniem ir kļuvusi īpaši plaša un bīstama. Un valdības nav darījušas pilnīgi neko, lai to mazinātu un radītu iespējas strādāt arī reģionu iedzīvotājiem.
Realitāte pavisam cita
Oficiālie avoti mūs “baro” ar informāciju, ka Eiropas kontekstā situācija Latvijā nemaz nav tik slikta. Saskaņā ar Labklājības ministrijas pārskatu, kurš sagatavots 2003. gada pirmajā pusē, Latvijā nodarbinātības līmenis starp visiem darba spējīgajiem ir 60,5%. Eiropas Savienībā vidējais rādītājs ir 63,8%. Vēl labāka situācija ir sievietēm — viņu nodarbinātības līmenis Latvijā sasniedz 57% salīdzinājumā ar 54—55% ES valstīs.
Arī ar likumiem mums viss ir pilnīgā kārtībā — 2002. gada 1. jūlijā pieņemts “Bezdarbnieku un darba meklētāju atbalsta likums”. Katru gadu kopš 2000. gada izstrādā Nacionālo nodarbinātības plānu, pērn nodarbinātības jautājumus deklarēja par vienu no valdības prioritātēm. Vai šie likumi darbojas? Tas jau ir pilnīgi cits jautājums.
Bezdarbs saistās ar izglītību
No valsts puses nav vērojama kaut elementāri saprātīga attieksme ne pret algu un nodokļu veidošanas jautājumiem, nedz pret uzņēmējdarbības veicināšanu un reģionu attīstīšanu. Bezdarbs ir tieši saistīts ar izglītību. Valsts politika profesionālās izglītības jomā izpaužas tikai teorētiski, nav prognozēts arī pieprasījums pēc profesijām. Valsts, pamatojot ar universālajiem brīvā tirgus principiem, šo procesu palaidusi pilnīgā pašplūsmā un tuvākajā laikā vairs neko ietekmēt nespēs. Rodas cita problēma — it kā valstī ir bezdarbs, it kā darbaspēks ir salīdzinoši labi izglītots, bet labus un kvalificētus darbiniekus atrast ir liela problēma.
Rīgā un lielākajos reģionu centros vēl ir iespējams atrast vajadzīgos speciālistus vismaz apmierinošā kvalitātē, bet lauku rajonos tas ir bezcerīgi. Bezdarba līmenis jauniešiem vecumā no 15 līdz 29 gadiem turpina pieaugt un pašlaik sasniedz jau 20,8%.
Visu var sakārtot
Nelielajā Latvijā šīs lietas iespējams perfekti sakārtot. Agrāk kā argumentu valsts lietoja apgalvojumus, ka nav iespējams paredzēt, kura nozare attīstīsies. Pašlaik mums ir gan stratēģiskas valsts attīstības koncepcijas, gan uzņēmējdarbības izaugsmes plāni. Tikai kvalificētu speciālistu gatavošana tajos nav paredzēta.
Neatkarības gados mēs esam iemācījušies rakstīt skaistus projektus un gudri un plaši runāt, taču līdz izglītības sistēmas uzlabošanai vai vismaz pielāgošanai aktuālajām prasībām, reģionu attīstībai, reālai bezdarba apkarošanai “rokas vēl nesniedzas”. Arī šai valdībai.
