Februāra pēdējā nedēļa aizritēja ierastajā ritmā, darba bija pietiekami, taču dienas aizvadīju bez lielas steigas. SIA “Ivina” aptiekā daudzus gadus strādājam draudzīgā kolektīvā — man ir divas lieliskas kolēģes, kuras uztveru kā dvēseļu radinieces, tāpēc darbavietā vienmēr valda harmonija, uz darbu nākam ar prieku, domāju, to jūt arī mūsu apmeklētāji.
Šoziem gripas epidēmiju nepiedzīvojām, aptiekā pamanījām tikai dažus saslimšanas gadījumus, kad cilvēki vērsās pēc palīdzības. Atceros iepriekšējās ziemas, kad daudzi ar gripu slimoja smagā formā, ar dažādām komplikācijām. Gripu izraisa vīruss, kas joprojām nav izpētīts, tāpēc nav viena konkrēta medikamenta, kas to ārstētu un būtu universāls līdzeklis visos saslimšanas gadījumos.
Lai arī aptieka ir uzņēmējdarbības veids un mūsu iztikas avots, priecājos, ja cilvēki neslimo. Farmācijā strādāju vairākus gadu desmitus un neliekuļojot varu apgalvot, ka mūsu kolektīvā vissvarīgākais ir cilvēks, bizness paliek otrajā plānā. Farmaceita darbs nav grūts, bet ļoti atbildīgs. Bieži ir tā, ka, aizejot mājās, vēl ilgi domāju par kādu apmeklētāju, kurš dienā iegriezies aptiekā pēc padoma. Bieži cilvēks neiet pie ģimenes ārsta, bet uzreiz nāk uz aptieku. Ja redzam, ka palīdzības vajadzība sniedzas pāri mūsu kompetencei, izvērtējam situāciju un tomēr sūtām pacientu pie ārsta. Jāatzīst, arvien biežāki ir gadījumi, kad cilvēki nav apmierināti, jo uzskata, ka ārsta apmeklējums ir gan naudas, gan laika tērēšana, tomēr svarīgākais slimības ārstēšanā ir pareizi noteikta diagnoze.
Ņemam vērā, ka slimnieks pie ģimenes ārsta var nokļūt pāris dienu laikā, tāpēc varam palīdzēt, piemērojot medikamentus slimības simptomu mazināšanai līdz ārsta vīzītei.
Pirms kāda laika Veselības ministrija sāka darbu, lai ieviestu e-veselības sistēmu, tostarp e-receptes arī aptiekās. Lai gan šobrīd projekts uz priekšu nevirzās, esmu satraukta. Mediķi uzskata, tas apdraud pacientu datu aizsardzību, taču es nespēju iedomāties, kā to ieviesīs dzīvē. Tas nozīmētu, ka cilvēki uz aptieku nāktu bez ierastajām receptēm papīra formātā, vien ar saviem datiem — gan receptes, gan slimības vēsture un diagnoze būtu redzama datubāzē. Esmu par attīstību un uzlabojumiem, taču, cik reižu esam piedzīvojuši, ka modernās tehnoloģijas pieviļ. Atliek tikai nedarboties programmai, lai tas paralizētu darbu. Ja cilvēks atnāks uz aptieku, bet todien nestrādās programma, es nevarēšu palīdzēt. Manuprāt, ieviešot e-veselības sistēmu, vispirms jānodrošina kāds rezerves variants, lai vienmēr būtu, uz ko paļauties. Ne tikai veselības jomā, lielākoties visur mūsu valstī reformas un jauninājumus ievieš no otra gala. Pārmaiņām jāsākas pamatos, jāsakārto pamatstruktūras — nav jēgas pārkrāsot māju, kas tūlīt sabruks, lai priecātos par rezultātu. Vispirms jānostiprina pamati, jāpārliecinās par mājas drošību un stabilitāti ilgtermiņā, un tikai tad var ķerties pie fasādes krāsošanas, bet šobrīd notiek pilnīgi pretēji. Šķiet, ministri un ierēdņi, kuri rosina grozījumus, izstrādā jaunas idejas un plānus, nedomā par to, ka no tā ir atkarīga visu iedzīvotāju ikdiena. Vajadzētu paraudzīties uz teorētiskajām iecerēm praktiski — kā un vai tās veiksmīgi varēs ieviest dzīvē.
Lasīju, ka Zolitūdes traģēdijas vietā glābšanas darbos iesaistītā firma “Arsava”, kas sniedza celtņu pakalpojumus, joprojām nav saņēmusi samaksu par padarīto. Nelaimes brīdī Rīgas domes pārstāvji mutiski solījuši samaksāt, taču pēc trim mēnešiem Rīgas dome sapratusi, ka tai nav tiesiska pamata apmaksāt rēķinus par celtņu pakalpojumiem. Konflikta risināšanā iesaistījās arī Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests un speciālisti, kuri secinājuši, ka firmai par padarīto jāmaksā no valsts budžeta līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem. Ja traģēdijas brīdī uzņēmējs vispirms būtu jautājis pēc līguma, lai viņam ir garantija, ka par darbu samaksās, noteikti izpelnītos sabiedrības nosodījumu. Taču tagad iznāk, ka, atstājot biznesu otrajā plānā, nejautājot, kas maksās, uzņēmums ir nokļuvis neapskaužamā situācijā. Šis gadījums precīzi parāda, vai varam paļauties uz vadošo amatpersonu solījumiem un cik tie ir vērti.
Arī aizvadītajā nedēļā nerima prieks par mūsu olimpiešu izcīnītajām četrām medaļām Soču olimpiskajās spēlēs. Lasīju, ka Ministru prezidente Laimdota Straujuma neiebilst pret Izglītības un zinātnes ministrijas ierosinājumu piešķirt prēmiju par katru izcīnīto medaļu. Atbalstu ieceri, ka prēmija sportistiem jāsaņem par katru medaļu. Kā gan citādi?
Protams, vislielākā uzmanība pievērsta Ukrainas notikumiem, taču es neesmu politoloģe, lai objektīvi vērtētu tur notiekošo. No tā, ko esmu lasījusi un redzējusi televīzijā, spriežu, ka tur ir ģeopolitiskas intereses, cīņa, kurā kādam jāuzvar. Man žēl ukraiņu tautas, žēl, ka civiliedzīvotāji ir upuri un ķīlnieki politiskajās spēlēs. Dažu politiķu ambīciju un varaskāres dēļ cieš visa tauta. Tomēr ceru, ka konfliktu izdosies atrisināt mierīgā ceļā, bez asinsizliešanas un upuriem.
Pirms laika izlasīju kāda sengrieķu domātāja frāzi par valsti, un tā man ir tuva joprojām. Viņš uzskata, ka valsts galvenā funkcija ir radīt un nodrošināt cilvēkiem tādus dzīves apstākļus, lai indivīda negatīvās rakstura īpašības nevarētu izpausties un attīstīties. Mums valdībai vajadzētu atgādināt, ka lielākā vērtība ir cilvēks. Pirms ķerties pie reemigrācijas plāna īstenošanas un spriest, ar kādiem labumiem atvilināt atpakaļ tos, kuri aizbraukuši, vajadzētu paraudzīties uz tiem cilvēkiem, kuri joprojām te dzīvo, strādā un nedomā pamest Latviju.
Vakar sākās pareizticīgo gavēnis, ko katru gadu cenšos ievērot. Šogad vienlaikus svinēsim gan pareizticīgo, gan kristīgās Lieldienas, ceru, ka tas mūs visus saliedēs. Čaklākie jau tecina sulas, izmantosim šo iespēju, ko mums sniedz daba. Galvenais — labu veselību!
