Esmu par teritoriālo reformu, precīzāk, lai tā beidzot tiktu pabeigta. Mana pārliecība ir, ka apriņķu neesamība ir tieši tas, kas bremzē valsts ekonomisko augšupeju.
Pilnīgi saprotu, ka apriņķu veidošanu ministrijas centīsies nepieļaut nekādā gadījumā, jo atbilstoši Eiropas Vietējo pašvaldību hartai tad būs jāatvēl ievērojamas summas reģioniem, pilnvaras apriņķiem, mazināsies ierēdņu skaits, mazināsies naudas masa, kuru var apgūt.
Diemžēl uz manis uzdotajiem jautājumiem konsultācijā atbildes bija nepatiesas vai daļēji patiesas.
Par atbilstību Eiropas Vietējo pašvaldību hartas 5. pantā minētajai “konsultēšanās” — kāpēc likumdevējs vai Satversmes tiesa nav devusi šī vārda skaidrojumu? Saņēmu atbildi, ka Satversmes tiesa reiz jau skatījusi reformas atbilstību Satversmei un atzinusi to par likumīgu. Diemžēl tas neatbilst patiesībai. Satversmes tiesa 2008. gadā pieņēma lēmumus par tiesvedības izbeigšanu trijās no četrām tiesvedībā esošajām lietām, kas attiecas uz Administratīvi teritoriālo reformu, kuras bija iesniegušas 32 pašvaldības, un Satversmes tiesas 1. kolēģija bija ierosinājusi lietu “Par Ministru kabineta 2007. gada 4. septembra noteikumu Nr. 596 “Noteikumi par vietējo pašvaldību administratīvi teritoriālo iedalījumu” Pielikuma II sadaļas 42. punkta vārdu “Alsungas pagasts” atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. pantam, 1985. gada 15. oktobra Eiropas vietējo pašvaldību hartas 5. pantam un Administratīvi teritoriālās reformas likuma 6.1 panta trešajai un ceturtajai daļai”.
Jāsaka, toreiz pašvaldības kļūdaini formulēja apstrīdamo normatīvo aktu — apstrīdēja MK noteikumus, bet ne likumu.
Tāpēc tiesa pamatoti norādīja, ka pašvaldības un to iedzīvotāji pēc būtības savos lūgumos apšauba likuma normu satversmību, taču par šī likuma atbilstību augstāka juridiskā spēka tiesību norma lieta nav ierosināta. Tādēļ tiesa atzina, ka tiesvedības turpināšana nozīmētu to, ka Satversmes tiesai jāizvērtē cita — neapstrīdētā — tiesību akta normas, bet šāda izvērtēšana būtu Satversmes tiesas likuma pārkāpums. Obligāts lietas izskatīšanas priekšnoteikums ir tiesas pienākums uzklausīt institūciju, kuras izdotā norma tiek apstrīdēta, taču pēc konkrētas lietas nodošanas izskatīšanai likums liedz Satversmes tiesai par institūciju, kuras izdotā norma tiek apstrīdēta, atzīt kādu institūciju. Arī gadījumā, ja Satversmes tiesa secinātu, ka pašvaldību un to iedzīvotāju pieteikumi ir pamatoti un Ministru kabinets apstrīdēto aktu izdevis, neievērojot Satversmi, jautājumus, kas saistīti ar attiecīgo pagastu, novadu un pilsētu administratīvi teritoriālo statusu, turpinātu regulēt ATAVL. Satversmes tiesā tika saņemts Ministru kabineta lūgums par tiesvedības izbeigšanu. Taču vairākus pieteikumus iesniegušās pašvaldības un to iedzīvotāji bija lūguši lietas neizbeigt, lūgumu pamatojot ar to, ka, lai arī Saeima pagājušā gada decembrī ir pieņēmusi Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likumu (turpmāk — ATAVL), tomēr spēku zaudējušo apstrīdēto MK noteikumu būtība neesot mainījusies, bet gan mainījies ir tikai šo normu “statuss tiesību hierarhijā”. Iespējamie trūkumi apstrīdētā akta — Ministru kabineta noteikumu — izdošanā paši par sevi nevar ietekmēt attiecīgajā Satversmes tiesas lietā neapstrīdēta, citas institūcijas un citā kārtībā izdota akta — likuma — konstitucionalitāti un spēkā esamību. Satversmes tiesa atzina, ka administratīvi teritoriālā reforma atzīstama par svarīgu un nozīmīgu valsts un sabiedrības dzīves jautājumu, kas bija jāizlemj likumdevējam, proti, Saeimai. Latvijas Republikas administratīvi teritoriālā iedalījuma noteikšana ir fundamentāls jautājums, kas būtiski ietekmēs Latvijas valsts pārvaldes kvalitāti un iedzīvotāju vajadzību apmierināšanu, kā arī ieviesīs nozīmīgus pārkārtojumus valsts pārvaldes organizācijā un sabiedrības dzīvē.
Satversmes tiesa norādīja, ka tās kompetencē nav vērtēt reformas politisko lietderību, proti, tiesa konkrētu lietu ir tiesīga izvērtēt tikai tiktāl, ciktāl uz to iespējams attiecināt juridiskos argumentos, tos atdalot no tiesībpolitiskiem argumentiem. Eiropas Vietējo pašvaldību hartā iekļautais subsidiaritātes princips, kura mērķis ir tuvināt lēmumu pieņemšanu iedzīvotājiem, ir primāri politisks princips.
Lietu skatot, bija pieaicināti eksperti, piemēram, Latvijas Universitātes Ekonomikas un vadības fakultātes Publiskās pārvaldes katedra, kura norādīja, vislabākais veids, kā noteikt administratīvi teritoriālo iedalījumu, esot attiecīga referenduma rīkošana, taču Latvijā to neparedzot likums. Otrs veids esot konsultēšanās ar vietējām pašvaldībām.
Biznesa augstskolas “Turība” Juridiskās fakultātes Publisko tiesību katedra norādīja, ka administratīvi teritoriālā reforma ir sarežģīts juridisks, politisks un budžeta procedūras mehānisms, kurā tiek pārskatīts Latvijas Republikas administratīvi teritoriālais iedalījums un pastāvošā vietējo pašvaldību sistēma. Administratīvi teritoriālajai reformai nepieciešams nodrošināt pienācīgu demokrātisko leģitimitāti, proti, nodrošināt ne tikai to, lai šajā reformā tiktu ne tikai pieņemti lēmumi, bet arī to, lai sabiedrība un vietējās pašvaldības šos lēmumus īstenotu. Tik nozīmīgā valsts dzīves reformas jautājumā likumdevējs nedrīkstētu aprobežoties ar formālu deleģējumu attiecīgo jautājumu izlemt Ministru kabinetam. Tāpat tiek atzīmēts, ka, vērtējot administratīvi teritoriālo reformu, jāņem vērā tās pabeigtības raksturs. Proti, administratīvi teritoriālās reformas kontekstā vērā ņemams esot tas, ka joprojām nav panākta vienprātība par otrā līmeņa pašvaldībām. Izšķiroties par otrā līmeņa pašvaldību veidošanu, likumdevējs neapšaubāmi pārskatīšot arī pirmā līmeņa pašvaldību kompetenci un, iespējams, šo pašvaldību teritoriālo iedalījumu. Savukārt tas nozīmējot, ka ir iespējams vērtēt pienācīgas pārvaldības principu ievērošanu administratīvi teritoriālās reformas īstenošanas gaitā.
Gan prasības iesniedzēji, gan eksperti, gan netieši arī Satversmes tiesa norāda, ka nepieciešamas konsultācijas ar pašvaldībām.
Tikšanās ar Pūci, kad pasaka — tagad 40 minūtes prezentācija, tad stunda jautājumiem. Tā bija vairāk kā viedokļu apmaiņa, ne konsultācijas. Eiropas Vietējo pašvaldību hartas 5. pants norāda — konsultēšanās procesam ir, pirmkārt, jābūt tādam, kas dotu vietējām pašvaldībām patiesu iespēju tikt uzklausītām jautājumos, kuri skar to robežu maiņu, otrkārt, tādam, lai šī procesa rezultātā vietējo pašvaldību viedoklis tiktu pienācīgi izvērtēts.
Par Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likumu. Šī likuma 4. pants nosaka valsts dalījumu — pagasts, novads, apriņķis. Likuma pārejas noteikumos 24.1) punktā teikts — Ministru kabinets līdz 2013. gada 31. decembrim sagatavo un iesniedz Saeimai likumprojektu par apriņķu izveidošanu. Šāds likums nav iesniegts, tātad pēc būtības Ministru kabinets 10 gadu garumā atklāti un demonstratīvi atsakās pildīt likumu.
Iepriekšējo teritoriālo reformu vajadzēja tāpēc, ka reforma lielā mērā ir saistīta ar racionāla vietējās pašvaldības lieluma (teritorijas) noteikšanu, lai pašvaldība spētu efektīvi un optimāli pildīt visas savas autonomās, kā arī tai uzdotās vai deleģētās funkcijas. Reformas mērķis ir atrast piemērotu modeli, kurš novērstu pastāvošo vietējo pašvaldību sadrumstalotību un līdz ar to arī mazinātu resursu neracionālu izmantošanu. Lielākā vietējā pašvaldībā ir labākas iespējas koncentrēt finanšu līdzekļus, piesaistīt investīcijas, pieņemt darbā kvalificētus speciālistus un nodrošināt darbinieku specializāciju, kā arī plašāk izmantot uzņēmējdarbības veicināšanas līdzekļus. Lielākas pašvaldības ir vairāk atvērtas inovācijām un var labāk sadarboties ar citām vietējām pašvaldībām un valsts pārvaldes iestādēm, kā arī uzņēmējiem. Tādējādi reformas rezultātam vistiešākajā veidā ir jānodrošina vietējo pašvaldību sociālekonomiskās attīstības līmeņa paaugstināšanās.
Neatgādina jaunās reformas uzstādījumus? Ja to gribēja panākt ar iepriekšējo, bet nekas nav sanācis, kur izvērtējums, analīze… Nav. Reforma reformas pēc.
Bija iespēja piedalīties LPS un Veselības ministrijas ikgadējās sarunās. Tajās kolēģis norādīja —Izglītības ministrija nosaka minimālo skaitu klasē, Veselības ministrija — gaisa kubikmetrus uz cilvēku. Skolas celtas tad, kad celtas. Lai ievērotu abu ministriju uzstādījumus, vienīgā izeja ir celt jaunu skolu. Pūce saka, jā, kāda būs jāceļ. Labi, bet par kādu finansējumu? Valstī kopumā tie ir daudzi desmiti miljonu… Kas būs ar esošajām skolām, kurām ņemti kredīti, ko darīs ar aizslēgtajām skolām? Atbildes nav.
VARAM paziņojusi, ka tiks uzklausīts iedzīvotāju viedoklis. Vai viņus tas arī interesēs? Pūce tieši tā arī pateica — jūs varat uzdot visādus jautājumus, bet reforma būs. ◆
