Vakar ap 500 cilvēku pie Izglītības un zinātnes ministrijas protestēja pret ieceri pāriet uz izglītību tikai latviešu valodā mazākumtautību skolās. Neskatoties uz to, ka sācies skolēnu brīvlaiks, uz protesta akciju, ko organizē virkne prokrievisko organizāciju, bija sanākuši pārsvarā vidējā un vecākā gadagājuma cilvēki.
Jau sen ir pārliecība, ka jauniešiem nav problēmu apgūt, zināt un lietot latviešu valodu. Protams, katrā reģionā, pilsētā vai pat novadā citādāka situācija, iespējams, Daugavpilī mazākumtautību iedzīvotāji latviešu valodu lieto maz, bet Aizkrauklē valsts valodu lieto. Pat ja mazākumtautību skolēni runā krieviski, uzdodot jautājumu, atbilde skan latviski. Tāpēc domāju, ka Kārļa Šadurska reformas, kas paredz pakāpenisku pāreju mazākumtautību skolām uz latviešu valodu, nāk īstajā laikā. Kopš pirmā mēģinājuma veikt reformas krievu skolās 2004. gadā pagājis laiks. Sabiedrība ir nobriedušāka, sarkanā līnija pabalējusi.
Vien satrauc temps, kādā iecerēts reformas veikt. Jau nākamajā mācību gadā pirmsskolās, sākot no piecu gadu vecuma, plānots sākt jaunā izglītības standarta ieviešanu, kas, pirmsskolas izglītības iestādi beidzot, nodrošinās latviešu valodas prasmi, lai mazākumtautību bērni varētu sekmīgi sākt sākumskolas izglītību latviešu valodā. Vēl pēc gada 9. klases centralizētie valsts pārbaudījuma darbi plānoti tikai latviešu valodā. Pēc diviem gadiem 7. klasē plānota pāreja uz jauno kompetenču pieejā balstīto standartu, tas nodrošinās, ka, pamatskolu beidzot, 80% mācību vielas tiek pasniegta latviešu valodā. Savukārt no 2020. gada visi priekšmeti būs latviešu valodā, saglabājot mazākumtautību skolēniem iespēju dzimtajā valodā apgūt mazākumtautību valodu, literatūru un ar kultūru un vēsturi saistītus priekšmetus. Lai reforma izdotos, manuprāt, jāpārliecinās, vai paši skolotāji zina un runā latviski. Ja izdosies, tā ir iespēja abām kopienām beidzot sākt skatīties vienā virzienā. Būt tolerantākām vienai pret otru, mazināsies šķelšanās un savstarpējs naids, jo to, ko pazīsti, no tā taču nebaidās. ◆
