Optimistisko un aktīvo klintainieti Baibu Pujāti var pamanīt starp daudziem. Tāda ir arī saruna ar viņu — aizrautīga un interesanta. Neraugoties uz enerģiju, kas burtiski izstaro no Baibas, viņā jūtams iekšējs miers. To devusi paļaušanās uz Dievu un, visticamāk, arī savulaik pieņemtais lēmums no Ogres pārcelties uz laukiem.
Izlemj ar izslēgšanas metodi
Lai arī Baibas apgūtā profesija un darbs saistīts ar maizi, bērnībā viņa gribēja būt friziere. Visas lelles, kuras nezin kāpēc dēvēja tikai par Dacēm, bija safrizētas. Pēc pamatskolas beigšanas pat aizbraukusi ar tēti Laimoni uz atvērto durvju dienu Rīgas 34. arodvidusskolā, kur mācīja frizierus. Apskatījušies tur visu, bet tētis ieteica tomēr nesteigties. Zēniem tolaik bija grūtāk ar mācīšanos, jo vajadzēja dienēt, bet meitenes profesiju varēja iegūt katrā laikā. Ja vēl gribēšot, pēc vidusskolas varēšot mācīties par frizieri.
— Tā arī aizgāju uz vidusskolu, bet frizieri kaut kā vairs nesaistīja. Tolaik bija iespēja reizi nedēļā apmeklēt tā dēvētos mācību ražošanas uzņēmumus, apgūstot dažādas profesijas. Tā kā mamma bija tirdzniecības darbiniece, viņa neieteica šo jomu, zinot, cik tā grūta. Tāpat tētis neieteica medicīnu, jo pats ilgus gadus nostrādāja par autovadītāju slimnīcā. Pēc šādas izslēgšanas metodes, izvēlējos pavārus. Tagad tomēr žēl, ka neizmēģināju medicīnu, jo man tā patīk, bet arī pavāra profesija šķita interesanta. Pēc skolas beigšanas bija arī obligātā prakse, un kā viena no labākajām varēju strādāt tolaik populārākajā Ogres kafejnīcā “Zelta liepa” pilsētas centrā. Vecāki teica, ka ar šo darbu vienmēr būšu paēdusi, bet sapratu, ka tas ir smags un diezin vai visu mūžu vēlēšos to darīt. Tomēr tas acīmredzot bija kā pamudinājums mācīties tālāk tieši pārtikas tehnoloģiju, — stāsta klintainiete.
Latvijas Lauksaimniecības universitātē Jelgavā Baiba apguva rūgšanas un vīna tehnoloģiju specialitāti. Rūgšanas procesi saistīti ar daudziem pārtikas produktiem un to ražošanu, tāpēc studiju laikā bija jāizvēlas konkrēta specializācija, un Baibai tā bija maize. Kāpēc, grūti pateikt, varbūt tāpēc, ka viņas dzimtā ir bijuši maiznieki. Mācībās Baibai veicās, un kā studente ar teicamām sekmēm saņēma arī labu stipendiju no Ogres rajona patērētāju biedrību savienības, kuras pārziņā bija pilsētas Maizes kombināts. Tur jauno speciālisti jau gaidīja. Daudzus gadus tā bija viņas darba un dzīves skola.
Arī tagad viņas darbs kā tirdzniecības pārstāvei saistīts ar maizes izstrādājumiem. Esošajā uzņēmumā Baiba strādā nepilnus divus gadus, pirms tam 12 gadus citā vietā. Baiba atzīst, ka izglītība ir liels ieguvums, jo, sadarbojoties ar kafejnīcām un veikaliem, zina, ko stāsta, līdz pat sīkumam pazīstot piedāvātos produktus. Kad sākusi stādāt šajā jomā, tā vēl tikai veidojās. Tas ir darbs personīgi ar katru pircēju. Šī komunikācija ar cilvēkiem bija tas, kas Baibai ļoti patika, un tā ir joprojām. Darbs dod diezgan lielu brīvību, jo pats esi atbildīgs par savu laiku un katru situāciju. Ļoti interesanta esot dzīve “uz riteņiem”.
Dzīves
pagrieziens
Jau 17 gadus Baiba ir klintainiete. Tāpat kā mamma Maija, kurai šis pagasts ir dzimtā puse. Tur viņa mācījusies pamatskolā, bet vidusskolu beidza Pļaviņās 1958. gadā. Tālāk Ogre mammai bija apzināta izvēle.
— Kad mammai bija 20 gadu, viņa palika viena, jo vecāki un brālis bija miruši. Tad viņa izdomāja, ka jāpārceļas tuvāk Rīgai. Pārdevusi ģimenei piederošās ēkas, mamma iegādājās māju Ogrē. Tajā nodzīvoti 40 gadi, piedzimu un uzaugu es. Kad sākās atmoda un bija jāizvēlas — atgūt zemi vai saņemt kompensāciju sertifikātos, tēvs pierunāja mammu pārcelties uz laukiem. Tā viņi atguva mammas dzimtas zemi un pārcēlās uz Klintaini. Pēc pieciem gadiem tēvs aizgāja mūžībā, un mamma viena pati palika Klintaines “Lejas Bruņiniekos”, tāpat kā es Ogrē. Desmit gadus bez izņēmuma katru nedēļas nogali braucu pie viņas, līdz sapratu, ka tas ir par smagu. Nezināju, ko darīt, un lūdzu Dievu, lai palīdz pieņemt kādu lēmumu. Vienā brīdī skaidri sapratu, ka jāpārceļas uz Klintaini, — stāsta Baiba.
Gada laikā izdevās pārdot māju Ogrē. Kad Baibas mamma savulaik to iegādājās, tā atradās pilsētas malā, bet nu centrā trikotāžas kombinātam piederošo daudzdzīvokļu ēku ieskauta. Kolēģi bijušajā Ogres maizes kombinātā bija šokēti par Baibas izvēli, bet tas bijis nozīmīgs pagrieziens viņas dzīvē. Veiksmīgs? Baiba atzīst, ka noteikti.
— Tas vispirms mainīja manu darba vidi, arī apkārtējos cilvēkus, kurus iepriekš nebiju ne pazinusi, ne satikusi. Man patīk, Klintainē jūtos dabiski un labi. Domāju, ka esmu te nonākusi īstajā vietā un laikā. Lielpilsētā viss galvenokārt koncentrēts uz darbu, bet pienāk brīdis, kad vajag vairāk realizēt sevi, un jādomā, kādu ceļu iesi tālāk. Katram tas ir savs, man gribējās būt tuvāk cilvēkiem. Kad grasījos pārcelties uz Klintaini, mamma smējās, ka tur jau man būvē darbavietu, jo tolaik veidojās maiznīca “Liepkalni”. Jau zināju, kā ir strādāt šādā ražotnē, tāpēc gribēju ko citu, — saka Baiba.
Daudzi gan cenšas vairāk tuvināties lielpilsētām, lielākoties iespēju ziņā. Baiba atzīst, ka viss atkarīgs no domāšanas. Laukos cilvēka redzesloks esot plašāks, jo skatiens ved tālāk par savu pagalmu. Lielās pilsētās dzīvojošie maz sarunājas un pat nezina, kā sauc tuvākos kaimiņus. Pilsētniekiem, visticamāk, esot labāka izglītība, bet lauku reģionos cilvēki ir neatlaidīgāki, cenšas sasniegt iespējas, kādas ne vienmēr ir pieejamas.
Prot radīt svētkus
Kā viņa iejutusies Klintainē un Pļaviņu novadā? Baiba atzīst, ka sāka šo pusi iepazīt tikai tad, kad sāka tur dzīvot. Palīdzējis darbs vietējā tirdzniecības uzņēmumā “Bezdelīgas”.
— Man patīk, ka pļaviņieši prot radīt svētkus un prieku. Tāds ir arī mans vīrs Varis, kuram tas ir svarīgi — lai kāda jubileja, jābūt svētkiem. Mazpilsētā visi ir kā liela ģimene, un ir tik daudz iespēju dažādu vecumu cilvēkiem piepildīt savu laiku. Man svarīgs katrs cilvēks, nekad nešķiroju, kāds kurš ir. Ja varu, palīdzu un apgriežu automašīnu uz ceļa, lai atgrieztos un paņemtu stopētāju. Man nav vienalga, ja kādam vajadzīga palīdzība, — saka klintainiete.
Izveidojot savu ģimeni, vajadzējis arī savu kaktiņu. Tā kā vīrs ir prasmīgs amatnieks, pašiem uzbūvēta sava mājvieta blakus “Lejas Bruņiniekiem”. Tur tapusi arī lapene, no kuras paveras skaists skats uz Daugavu un pāri uz Sēlpili.
Visu mūžu dzīvojot personīgajā mājā, ģimenē allaž bijuši suņi un vienmēr vācu aitusuņi. Baiba atceras, ka viņas pirmo suni sauca Džeks. Tolaik viņai bija kādi trīs gadi, un lielajam sunim meitene bijusi gluži vai spēļlieta — kā bumbulīti ziemā vēlis lielajās kupenās. Tomēr lielākā vieta Baibas sirdī pieder Ziko, ko vecāki savulaik iegādājās no DOSAAF (Brīvprātīgās armijas, aviācijas un flotes veicināšanas biedrības — red.). Bija arī obligāts noteikums, ka suns jāmāca, un šī loma, protams, tika Baibai. Viņai patika, jo satikti dažādi cilvēki un suņi, bet melnais skaistulis Ziko, protams, bijis vislabākais un gudrākais!
Suņi Baibas ģimenē izvēlēti apzināti, bet kaķi vienmēr ieradušies paši. Arī tagad pie viņiem mīt no kaimiņiem atnācis kaķis un suns.
Dieva brīnums
Liela nozīme Baibas dzīvē ir ticībai, un arī tas ir īpašs stāsts, kā tā pie viņas atnāca.
— Katrā ģimenē, ja ir kāds, kurš par tevi lūdz, agri vai vēlu sāksi meklēt atbildes uz sev nozīmīgiem jautājumiem. Tas man notika 18 gadu vecumā, kad aizbraucu pie radiniekiem, kuri kalpoja luterāņu baznīcā Rīgā, un prasīju, lai aizved pie sava mācītāja. Runājām stundu, no šīs sarunas neko neatceros, bet mācītāja sacīto uztvēru mierīgi. Viņš arī jautāja, vai esmu kristīta un iesvētīta. Tobrīd nē. Tā kā biju jau pilngadīga, varēju to darīt bez vecāku atļaujas, tomēr prasīju to viņiem. Vecāki neiebilda, jo paši bija ticīgi cilvēki. Luterāņu baznīcā mani iesvētīja 1988. gadā, kas man bija ļoti apzināts solis — pieņemt Dievu. Tolaik neko vairāk par to nezināju, bet pēc vidusskolas, stājoties augstskolā, pirms eksāmeniem lūdzu Dievu. Tie bija ļoti grūti, īpaši ķīmijā, kas pārtikas tehnoloģijā ir visa pamats, un bija vajadzīgs atbalsts. Arī radinieki tajā laikā lūdza par mani, un tas viss bija kā brīnums, jo ķīmijā biju pie pašas strīpas, un iekļuvu augstskolā, — atceras Baiba.
Otrs Dieva brīnums viņas dzīvē bija, kad ar tēvu brauca automašīnā un viņi piedzīvoja avāriju. Toreiz Baiba bija pie stūres ģimenes žigulītim, un, braucot pa Kalnciema šoseju pāri tiltam virs dzelzceļa, ceļa vidū pēkšņi stāvējusi stirna. Piebremzējot mašīnu sagrieza uz slapjā asfalta, un tālākais bijis kā pārrautā filmā — Baiba ar tēvu zaudējuši samaņu, un, kad attapušies, automašīna atradusies uz riteņiem braukšanai pretējā virzienā, atdūrusies pie krūmiem kraujas lejā. Tikai pēc tam varēja apjaust, kā mašīna lidojumā vērpusies un piezemējusies visbrīvākajā vietā.
Neraugoties uz lielo stresu, pašiem viss bijis kārtībā, ja neskaita punu Baibas galvā, kas tur ir joprojām. Tas ir brīnumu brīnums, ko Baiba atcerēsies visu mūžu.
— Kopš tā laika man dzīve ir kardināli mainījusies. Ja kāds man teic, ka Dieva nav, es saku, ka manā dzīvē Viņš ir noteikti. Arī citiem Viņš ir jāsatiek, un labi, ja tas nav saistīts ar problēmām. Ja cilvēks saticis Dievu, viņš ir laimīgs, var justies aizsargāts un nav viens. Arī šajā laikā, kad apkārt plosās bīstamais vīruss. Protams, ir jārīkojas, lai no tā pasargātos, bet manī ir iekšējs miers, ka viss būs labi, — saka Baiba.
Saņem atbildes
Jau vairākus gadus Baiba ir Vasarsvētku draudzē. Aiziešanu no luterāņu baznīcas viņa raksturo kā vēlēšanos, lai vārdi saskan ar darbiem. Savulaik uz dievkalpojumu Vasarsvētku draudzē Rīgā līdzi aicinājusi klasesbiedrene, un Baiba nešaubīgi piekritusi. Tur viņa izjutusi, ka mācītājs spēj atbildēt uz visiem viņas jautājumiem, kas bijuši tikai domās, kas arī bijis kā brīnums. Tādas atbildes viņa saņem joprojām.
Saistībā ar ticību Baiba radusi vēl kādu sevis piepildīšanu un kalpo kā tulce Latvijas Kristīgajā radio, tulkojot mācītāju runāto no krievu valodas latviski. Sadarbība galvenokārt ir ar savas draudzes mācītājiem Vladimiru un Vandu Ivanoviem, kā arī Latvijas Pestīšanas armijas Rīgas 2. korpusa mācītāju Andreju Konovalovu. Baiba nedala konfesijas un palīdz visiem, lai arī tas viss prasa daudz laika un apņēmības vairākas reizes mēnesī doties uz radio tiešraidi Rīgā. Tas ir gan lūgšanas raidījums “Atvērtas debesis”, gan “Spogulis”. Tulces pienākumus viņa veic arī citos kristīgos pasākumos. Šo darbu viņa nav speciāli mācījusies, bet viņai tīri dabīgi padodas.
Jau vairākus gadus Baiba sadarbojas ar biedrību “JK Nams Jauniešu klubs” Jēkabpilī. Tā ir bezpeļņas organizācija, kas darbojas pilsētas ne īpaši labvēlīgā rajonā un rīko dažādus pasākumus. Organizācijā bija iesaistījušies vairāki Baibas paziņas no Rīgas, kuri pārcēlušies uz Jēkabpili, un Baiba ar interesi pievienojās. Viņa kā brīvprātīgā jauniešiem vadīja pavāru pulciņu, mācot meitenēm dažkārt nazi noturēt rokā. Kluba darbība gan vairs nav tik aktīva, jo arvien mazāks ir pašvaldības atbalsts, bet šo saikni viņa nezaudē.
Svētki būs!
Baiba ar mammu ir pavasara cilvēki, jo abām jubilejas šajā laikā. Baiba svinēs 50 gadu dzimšanas dienu, mamma — 80. Klintainiete atzīst, ka svinības paredzētas, ja, protams, valdība ļaus. Ja nē, svētkus pārcels uz maiju, kad mammai ir vārdadiena.
Baiba atceras, ka dzimšanas dienas laiks bijis dažāds. Ir bijušas reizes, kad jātīra sniegs, lai ciemiņi varētu ierasties, citkārt jau ziedējuši krokusi un sniegpulkstenītes. Šis ir ļoti skaists laiks, jo mostas dzīvība. Tas ir arī brīdis, kad var atskatīties uz savu dzīvi un atzīt, ka viss ir labi. ◆
