Premjera Ivara Godmaņa ziņojumu par valdības 100 dienās paveikto sīkumos analizēti “labie darbi”, taču nav ne vārda par to, kas palicis neizdarīts. Un, galvenais, kaut aptuvenas vīzijas, kā Latvijai izkļūt no ekonomiskās krīzes, kurā slīkstam jo dienas, jo dziļāk.
Pie padarītajiem darbiem premjers nosauc abus referendumus, tikai “aizmirst” piebilst, ka vismaz pirmajā nobalsošanā pie varas esošie dabūja pliķi ģīmī. Tauta skaidri norādīja, ka tā, kā līdz šim, tālāk dzīvot vairs nevar.
Protams, ir iemesls lielīties ar atbalstu Gruzijai un sekmīgi veiktajiem Baltijas jūras valstu padomes prezidējošās valsts pienākumiem. Tieslietu sistēmā nolemts pamazām slēgt vecos cietumus, aizstājot tos ar mazāka skaita jaunām ieslodzījumu vietām. Tas nekas, ka šobrīd cietumos vienā kamerā mīt liels ieslodzīto skaits. Var taču daļu no viņiem palaist brīvībā… Savukārt lauksaimniecībā rasts “veiksmīgs” risinājums piena ražotāju un pārstrādātāju sadarbībai. Tikai nezin kāpēc vēl joprojām zemnieki spiesti pienu teju liet grāvī, jo piena kombinātiem, lūk, transporta izdevumi esot pārāk lieli.
Daudzsološi izklausās arī sapņi par jaunu lidostas terminālu, lai gan tajā pašā laikā samazina autobusu reisu skaitu. Vai tiešām laukos autobusu vietā drīz redzēsim “airBaltic” lidmašīnas?
Iekšlietās premjers spēj nosaukt tikai vienu reāli paveiktu darbu — ugunsdzēsējiem sarūpēta 71 jauna automašīna. Aizsardzības jomā izstrādāti tikai mistiski plāni par civilmilitāro attiecību stiprināšanu.
Ivars Godmanis ir pirmais premjers, kuram atbilstoši Kārtības rullim Saeimai jāsniedz atskaite. Tā gan vairāk atgādina formālu “atrakstīšanos”, jo nekādu seku neizdarībai taču nebūs. Ja nu vienīgi Saeima nepieņems 2009. gada budžetu. Tad premjeram nāksies demisionēt.
