Secina sen zināmas lietas. Izlasot pētījumu “Latvija un brīva darbspēka kustība: Īrijas piemērs”, kuru veica Valsts prezidentes Vairas Vīķes—Freibergas dibinātā Stratēģiskās analīzes komisija, netop skaidrs, kāds ir šī pētījuma mērķis.
Secina sen zināmas lietas
Izlasot pētījumu “Latvija un brīva darbspēka kustība: Īrijas piemērs”, kuru veica Valsts prezidentes Vairas Vīķes—Freibergas dibinātā Stratēģiskās analīzes komisija, netop skaidrs, kāds ir šī pētījuma mērķis.
Sešpadsmit lappušu garajā vēstījumā nav pateikts nekas tāds, kas nebūtu zināms iepriekš. Viss jau vairākkārt apspriests presē, televīzijā, dažādās konferencēs un diskusijās. Gan iemesli, kāpēc cilvēki devušies peļņā uz Īriju, gan tas, ka viņi ilgojas pēc mājās, ka Īrijā var nopelnīt vairāk, bet darbs tur nav “ziedoša paradīze”.
Rodas priekšstats, ka pētījums rakstīts formā, kāda būtu tīkama tā pasūtītājiem. Analizējot aspektus, kāpēc cilvēki nolēmuši pamest Latviju, nosodījumu izpelnījies tas, ka Īrijā strādājošie latvieši runā par valsts izzagšanu, sliktu valdību un mazajiem bērnu kopšanas pabalstiem. Pēc pētījuma veicēju domām, izbraukušo cilvēku teiktais ir tikai stereotipi priekšstati un novecojusi informācija. Kaut gan paši aptaujātie atzīst, ka regulāri interesējas par aktualitātēm dzimtenē.
Sadaļā “Kas neapmierina Latvijā?” ārvalstīs strādājošie latvieši pirmos nosauc ekonomiskos faktorus — augsto inflāciju, zemās algas, pārmērīgās prasības mazkvalificētā darbā, neelastīgu nodokļu politiku un korupciju.
Taču rekomendācijās pētījuma beigās valdības atbildība par zemo dzīves līmeni valstī pieminēta tikai garāmejot, lielāko atbildības nastu uzveļot darba devējiem un uzņēmējiem. Pētnieki risinājumu saskata Eiropas Savienības struktūrfondu piesaistīšanā valsts depresīvajos reģionos, reģionālās reformas īstenošanā.
Vai tiešām bija jātērē nodokļu maksātāju nauda, lai konstatētu, ka algas Latvijā ir zemas, dzīve kļūst arvien dārgāka, bet Īrijā var nopelnīt vairāk? Vienīgais, kas paliek atmiņā, ir citāti no intervijām ar Īrijā strādājošajiem. Viņi stāsta par to, kā klājās dzimtenē un kā viņi tagad dzīvo ārzemēs. Tieši tas mudina izdarīt nopietnākus secinājumus nekā pētījuma autoru ieteikumi. Vai tas liks aizdomāties un darīt kaut ko vairāk par “veicināt, domāt un pētīt” arī valsts vadītājiem?
