Jēkabpils reģionālā slimnīca ir Aizkrauklei tuvākā no veselības aprūpes iestādēm, kurā bieži ārstējas šīs puses iedzīvotāji. Uzņemšanas nodaļa ir pirmā, kurā sirgstošais nonāk. Par problēmām, ar kādām jāsaskaras šīs nodaļas darbiniekiem, par veselības nozares dienestu sadarbību, kā arī iespējamajiem risinājumiem situācijas uzlabošanā “Staburaga” saruna ar Jēkabpils reģionālās slimnīcas Uzņemšanas nodaļas vadītāju Imantu Balodi.
Vadā šurpu turpu
“Esmu strādājis neatliekamajā medicīniskajā palīdzībā, nodaļā slimnīcā, bijis ģimenes ārsts un esmu bijis arī pacients. Tātad ir pietiekami daudz atšķirīgu skata punktu,” stāsta Imants Balodis. “Par pašreizējo situāciju runājot, ļoti nepatīk mūsu medicīnas sadrumstalotība: ģimenes ārsta institūcija, neatliekamā medicīniskā palīdzība, reģionālās, valsts lielās slimnīcas un aprūpes slimnīcas — katrs ir par sevi. It kā vajadzētu darboties vienoti, bet mēs savā starpā pat konkurējam.”
— “Staburaga” lasītāji ik pa laikam uzdod jautājumus, saistītus ar veselības aprūpi, viņu pieredzes stāsti ir atšķirīgi. Piemēram, ja uzņemšanas nodaļā pacients ierodas pats vai ja viņu atved ar neatliekamās medicīnis-
kās palīdzības mediķu brigādi — šādos gadījumos izmaksas atšķiras?
— Izvērtējam, kāda palīdzība cilvēkam ir vajadzīga. Ja cilvēku 24 stundu laikā palaiž mājās, jāmaksā ir jebkurā gadījumā. Ja palīdzība patiešām ir neatliekama, neraugoties uz to, kā pacients nokļuvis uzņemšanas nodaļā, maksa par ārsta veikto apskati ir nedaudz vairāk par četriem eiro. Papildu izmaksas rodas, ja nepieciešamas analīzes, rentgens. Taču, ja to traktē kā situāciju, kas drīzāk būtu risināma pie ģimenes ārsta, tad maksa ir ap 14 eiro. Paradokss, bet gadās, ka slimnieks pats atnāk uz uzņemšanu, situācija tiešām ir smaga, viņš nonāk reanimācijā, bet ar “ātrajiem” nereti atved tādu, kuram vispār īsti nekas nekait. Uzņemšanas nodaļa ir ārkārtējiem gadījumiem, nevar mēnešiem justies slikti un tad nākt uz šejieni — tas ir nekorekti. Tādas veselības problēmas jāsāk risināt pie ģimenes ārsta. Esmu novērojis divas galējības — viena kategorija nogaida tik ilgi, ka īsti neko vairs nevar glābt, un otra — nekā nav, bet cilvēks ir apņēmīgs kaut ko atrast, briesmīgi, ja vēl ir “mīloši radinieki” Rīgā vai ārzemēs, kuri telefoniski koriģē, ko un kā darīt. Tas traucē strādāt. Kopumā reālā situācija veselības aprūpes nozarē laukos ir skarba — neatliekamās palīdzības sniegšana ir apgrūtināta ceļu un attālumu dēļ, ģimenes ārstu trūkst, un esošajiem ir pārlieku liels pacientu skaits.
Daļai slimnieku ir veselības problēmas, ko var ārstēt tādās aprūpes slimnīcās kā Aizkrauklē. Taču cilvēkus no tuvējiem reģioniem “ātrie” ved pie mums. Reizēm tieši no uzņemšanas pārvedam, citreiz pēc dienas, divām nogādājam aprūpes slimnīcās.
Valstī visās jomās valda haoss, un medicīnas nozare nav izņēmums. Piemēram, tāds neloģisms kā laika zaudēšana — “ātrie” pacientu no Skrīveriem ved uz Jēkabpili, un pēc tam mēs viņu pārvedam pretējā virzienā — uz Rīgu. Varu pastāstīt vienu fantastisku gadījumu — slimnieks ar infarktu savā automašīnā tiek aizvests uz Aizkraukli, un, pateicoties dežūrārstam, viņu nevis nogādā Jēkabpilī, bet aizved uz Rīgu. Kā pasakā, bet dzīvē tā notiek ļoti reti. Biežāk ir tā — izsauc “ātros”, slimnieku nogādā Jēkabpilī, te sākam ārstēšanu un otrajā, trešajā dienā pārvedam uz Rīgu.
Sauc bez iemesla
— Bēdu stāsti par pacientu došanos mājup no slimnīcām daudzkārt izskanējuši presē. Labi, ja tiem ir laimīgas beigas, taču bieži ir arī pretēji.
— Tas ir sarežģīts un neatrisināts jautājums. Viss atkarīgs no savstarpējās sadarbības. Vienkāršāk, ja cilvēks tūlīt pēc uzņemšanas jānogādā aprūpes slimnīcā — sazināmies ar Aizkraukles vai Līvānu slimnīcu, kura cilvēka dzīvesvietai tuvāk, un ar mūsu mašīnu uz mūsu rēķina aizvedam. Ja cilvēks ārstniecības iestādē nav jāievieto, tad ir sarežģītāk. Esmu pa ceļam uz mājām vedis pacientus, ir daļa, kam nav, kas atbrauc pakaļ. Protams, ziemā neviens netiek izraidīts uz ielas. Gadījumi ir visādi. Viena no būtiskām niansēm, kas ļoti daudz ko nosaka, ir laba komunikācija starp pacientu un mediķi. Varbūt neizrunā visu, jo pārsvarā cilvēki ir saprotoši — tikai nepieciešams visu kārtīgi izrunāt un izskaidrot.
— Pirms laika kāda lasītāja mums sūdzējās par savu kaimiņieni, pie kuras “ātrie” braucot gandrīz ik nedēļu. Ko darīt šādos gadījumos?
— Jebkurš var izsaukt, un ir jābrauc. Ir tāda cilvēku kategorija, bet tā drīzāk ir psiholoģiska problēma. Dažkārt šādos gadījumos cilvēkam ir hroniskas slimības, kas būtu jārisina ģimenes ārstam, iespējams, jāpiesaista sociālais dienests. Veselības problēma, kuras dēļ sistemātiski jāsauc “ātrie” — tas nav nopietni. Izmaksas ir milzīgas. Nav retums gadījumu, ka, zinot konkrētu cilvēku paradumus, ja neaizved uz slimnīcu, īsā laikā ir otrs izsaukums. Tāpēc vienkāršāk un lētāk ir aizvest jau pirmajā reizē. Cilvēki gados nereti cieš no vientulības un izmanto jebkādu iespēju komunicēt. Viņus var saprast, bet tas nav pareizs risinājums.
Vajag atskurbtuvi
— Par laika un resursu nevajadzīgu izšķērdēšanu uzņemšanas nodaļā cilvēkiem, kuri vienkārši ir piedzērušies, runā vairāku Rīgas slimnīcu ārsti. Vai Jēkabpils slimnīcas uzņemšanas nodaļā bieži nonāk cilvēki, kuriem galvenā problēma ir alkohols?
— Diemžēl bieži. Būtisku veselības problēmu nav, relatīvi jauni ar alkohola atkarību — šādi cilvēki pie mums nonāk sistemātiski. Izmeklējumi katru reizi jāveic, tas prasa laiku, līdzekļus, un parasti šie cilvēki nesamaksā. “Ātros” izsauc līdzcietīgi garāmgājēji, savukārt, ja izsauc policiju, tad tā arī izsauc “ātro” palīdzību. Piemēram, kādu jaunu sievieti no Aizkraukles puses pie mums veda regulāri, bet, neskaitot alkohola problēmas, šajā gadījumā citu sarežģījumu nebija.
— Atskurbtuve būtu risinājums?
— Jā, par to tiek runāts. Vairākās Latvijas pašvaldībās tādas jau sekmīgi darbojas. Atskurbtuvē strādā mediķis, vidējā līmeņa speciālists, kas veic apskates. Šādas iestādes izveide un uzturēšanas izmaksas ir salīdzinoši niecīgas. Manuprāt, ačgārns ir viedoklis, ka at-
skurbtuvei jābūt saistītai ar slimnīcu, jāatrodas tās teritorijā.
Zarnu infekcija — visu gadu
— Kad ienācu uzņemšanas nodaļā, te nebija neviena pacienta. Kad ierasti veidojas rindas, un vai gadās arī vietu trūkums?
— Uzņemšanā rindas izveidojas agros rītos, piektdienu, sestdienu vakaros. Šodien uzņemšanas nodaļā pēc palīdzības ieradās kāds novadā dzīvojošs šveicietis. Neatliekamā palīdzība viņam nav nepieciešama, problēma risināma pie ģimenes ārsta, tādēļ būtiski atrast ģimenes ārstu, ar kuru būtu iespējams komunicēt angļu vai vācu valodā, un tā ir problēma. Sazinājos ar kādu ģimenes ārstu un pierunāju pieņemt šo pacientu.
Brīvdienās uzņemšanā ir pilns ar cilvēkiem, kas meklē acu, ausu ārsta un zobārsta palīdzību. Zobārsti strādā privāti, pārējie speciālisti pēc darba laika — brīvdienās — ir sasniedzami tikai Rīgā.
Protams, gadās, ka trūkst vietu. Piemēram, pagājušajā nedēļā sieviete no vieniem naktī līdz vieniem dienā gaidīja, kad atbrīvosies vieta nodaļā. Viss bija pilns. Ir brīži, kad situācija ļoti saspringta, bet šobrīd ciešama. Gripas sezonā ir pārpildīta infekciju nodaļa. Šogad iztikām, bet ir sezonas, kad izmantojam izolētas palātas citās nodaļās. Pirms gadiem desmit zarnu vīrusi vēl bija sezonāli — rudenī un pavasarī, šobrīd ar tiem slimo visu gadu.
Tagad sākusies motociklu sezona, siltajos gadalaikos bērni gūst traumas šūpolēs, ziemā — uz slidenām ietvēm, sporta nodarbībās… Tomēr pēdējos gados traumatisms ir samazinājies. Varbūt tādēļ, ka valstī sarūk cilvēku skaits.
Likumi nav sakārtoti
— Teicāt, ka šajā slimnīcā strādājat aptuveni desmit gadu. Kādas pārmaiņas izjūtat?
— Pēdējos gados strādāt ir grūtāk. Pieaug konflikti pacientu un tuvinieku pārmērīgo prasību dēļ. Piemēram, konflikts, kas izvērtās valsts mērogā, par slimnieku fiksēšanu jeb, vienkārši sakot, siešanu. Eiropā fiksēšana ir valstī ar likumu atrunāta. Latvijā šobrīd to mēģina darīt katras slimnīcas mērogā. Tad, kad tuviniekam ir jābūt līdzās, jāsēž blakus slimniekam, viņš jāmierina — neviena nav. Bet, ieraugot, ka slimniekam uzlikts fiksējošs pārsējs — sākas tracis. Ja pacientam veic manipulāciju, ievadot vēnā medikamentus caur katetru (sistēmu), kas ir gan būtiski, gan dārgi, bet viņam viena roka nav fiksēta, tiklīdz speciālists aiziet, pacients katetru izrauj. Un, ja tā notiek vienreiz, otrreiz, ko darīt? Nav tik daudz personāla, kas var sēdēt blakus. Varbūt tas būtu jādara tuviniekiem? Fiksāciju nekad neveic bez iemesla. To dara, lai palīdzētu, lai cilvēks nenodara pāri sev un citiem. Šī problēma ir arī daudzās aprūpes iestādēs. Mīlošie tuvinieki ir izdarījuši “visu” — ievietojuši cilvēku pansionātā vai psihiatriskajā pansionātā un uzskata, ka tas ir ļoti daudz. Un tagad jūs, mediķi, dariet visu pārējo. Cilvēks ir jāpabaro, jāmazgā, jāpārģērbj, bet personāla ir tik, cik ir.
— Lai gan šķietami visskaļāk par zemo atalgojumu runā skolotāji, mazas algas ir arī veselības aprūpes nozarē strādājošajiem. Daudzi mediķi izvēlas strādāt ārzemēs. Vai jūsu nodaļā pietiek darbinieku?
— Darbinieki uzņemšanas nodaļā mainās. Dežūrārstu šobrīd pietiek, ar citiem speciālistiem — ķirurgiem, traumatologiem, bērnu ārstiem, reanimatologiem, neirologiem — ir sarežģītāk. Māsu un māsu palīgu pagaidām pietiekami, taču prognozējams, ka nākotnē varētu rasties problēmas arī ar šiem darbiniekiem. Mūsu slimnīcā jauno ārstu nav daudz, pašiem jādomā, kā piesaistīt trūkstošos speciālistus. Manuprāt, tas nav pareizi, tas būtu jārisina augstākajos līmeņos. Ja valsts apmaksā studijas, tad būtu jādomā arī par to, kā šos studentus piesaistīt. Alga veselības aprūpes nozarē ir maza, bet ģimene jāuztur, tādēļ liela daļa mediķu strādā vairākos darbos. Slimnīcās speciālistu trūkst, tādēļ administrācija ir ieinteresēta, lai speciālisti strādātu vairāk nekā slodzi vienā iestādē.
Praksi apgūst pēc studijām
— Veselības ministrijas ierosinājums jaunajiem ārstiem pēc rezidentūras beigšanas noteikt konkrētu darbavietu lauku reģionos tika ārkārtīgi kritizēts. Kāds šo iniciatīvu nodēvēja par “klaušām”. Kā to vērtējat jūs?
— Savā laikā tāda prakse bija, darbojās labi, kādēļ to neieviest atkal? Ja ir problēmas ar speciālistiem, ja valsts iegulda naudu jaunajos mediķos — tas būtu tikai loģiski. Ja mācās par savu naudu, tad, lūdzu, dari, ko gribi, nekādu problēmu. Pozitīvais — ieviešot šādu praksi, var cerēt, ka no desmit viens vai divi varbūt paliks laukos. Līdz šim tas ir pirmais solis lauku izdzīvošanas atbalstam, bet daudzu prātos Latvija un Rīga beidzas pie Ogres.
— Kāda ir jauno speciālistu, piemēram, medicīnas māsu, sagatavotība?
— Zemāka nekā pirms divdesmit un vairāk gadiem. Tolaik medicīnas māsa pēc skolas beigšanas varēja strādāt, varbūt ar nelieliem izņēmumiem, taču kopumā sagatavotie speciālisti bija labā līmenī. Tagad jāsāk mācīt no nulles — bieži nepārzina medikamentus, protams, katrā nodaļā ir sava specifika, kas jāapgūst. Tomēr rodas iespaids, ka izglītības iestādēs māca ļoti gudras teorētiskas lietas, bet praktiskais paliek otrajā plānā. Apmācām, un pamazām iemācās to, kas reāli vajadzīgs. Pēc tā, ko redzu ikdienā, šķiet, ka izglītības sistēmā kaut kas ir aizgājis greizi. ◆
