Staburadziete Ramona Dance pēc profesijas ir šuvēja, bet pēc būtības — jauka un gudra jauniete, kura nebaidās no dzīves grūtībām.
Staburadziete Ramona Dance pēc profesijas ir šuvēja, bet pēc būtības — jauka un gudra jauniete, kura nebaidās no dzīves grūtībām. “Apzinos, ka būs daudz jāstrādā, lai sasniegtu mērķi. Arī sapni par studijām,” atzīst viņa.
Patīk modelēt tērpus
Ramonai ir 19 gadu, un šovasar viņa beigusi Viesītes arodvidusskolu. Pēc Vīgantes pamatskolas absolvēšanas jaunietes skolotāji bijuši pārsteigti, ka skolniece ar tik labām sekmēm vēlas mācības turpināt arodvidusskolā. “Man patika šūt un modelēt tērpus, tāpēc izvēlējos šo profesiju,” stāsta Ramona. “Arī arodvidusskolas atestātā vidējā atzīme man ir virs septiņām ballēm.
Praksē strādāju fabrikā, kur katru dienu jāšuj viens un tas pats, un šāds darbs man nepatīk. Darbam jāsniedz gandarījums, prieks par padarīto. Es vēlos īstenot savas idejas tērpos, tāpēc gribētu mācīties par modelētāju.”
Ramonai jau skolas laikā vienaudžu vidū viņa izcēlusies ar oriģināliem, pašas šūtiem apģērbiem. Viņai patīk šūt sev un arī māsām.
Naudu pelna ogojot
Ramonai ir vecāks brālis un māsa — Kaspars un Kristīne, jaunāka māsa Diāna. Visu luteklītis ģimenē ir pastarītis Helmuts. “Cik gan garlaicīgi ir tiem, kuri ģimenē ir vienīgie bērni! Ja man ir skumji, varam pasmieties, ja nomāc kāda problēma — mani uzklausa,” saka Ramona. Labākas attiecības gan esot ar vecāko māsu Kristīni: “Diāna par mani ir tikai gadu un 19 dienu jaunāka, bet esam pārāk atšķirīgas raksturā, tāpēc bieži strīdamies.”
Pamatskolā Ramonai bijis jāuzņemas jaunākā brāļa aukles loma. Arī tagad Helmuts allaž esot blakus. “Naudu vajag, tāpēc abi ejam ogās. Katru dienu jau septiņos dodamies uz mežu lasīt mellenes, strādājam līdz pusdienlaikam. Apmēram piecus latus dienā var nopelnīt. Helmutam ir tikai divpadsmit gadu, darbs ir nogurdinošs, bet viņš rīta agrumā nekurnēdams nāk līdzi — mamma pieteica, ka citādāk būs jāiztiek bez saldumiem. Visādi mums iet. Spainis vēl tikai pusē, bet brāļukam jau apnicis. Es dusmojos, bet vēlāk kļūst “sīkā” žēl, palīdzu spaini pielasīt.”
Ballēm nav laika
Ramona labprāt palīdz mātei paveikt mājas darbus, arī es viņu sastopu, ravējam dārzu. “Balles gan man izpaliek, jo jūtos nogurusi un diezgan agri vakaros eju gulēt,” atzīstas jauniete. Arī māsas Kristīnes meitiņas labprāt pieskatot.
Atpūtai arī laiks sanākot. Gan Vīgantē, gan Viesītē skolā dejojusi tautu deju kolektīvā, dziedājusi korī. “Dziedātprieks man laikam no mātes — viņa allaž strādā un dzied,” smej Ramona. “Man patīk lasīt grāmatas, būt kopā ar draugiem. Maz man viņu ir, bet īsti. Labas draudzenes bija arodvidusskolā, pie viņām šovasar braukšu ciemos uz Viesīti un Loni.”
“Es varēšu!”
Lai nopelnītu naudu studijām, Ramona iecerējusi atrast darbu Latvijā vai doties peļņā uz ārzemēm: “Apzinos, ka vecākiem naudu studijām nevaru lūgt, jo neesam bagāti. Man tā jānopelna pašai.” Zelta kalnus tur viesstrādniekiem nesola. Ramona šķiet trausla jauniete, vai darbs nebūs par smagu? “Neviens darbs nav viegls,” pārliecinoši bilst Ramona. “Es varēšu! Staburags ir mana dzimtā puse, kura vienmēr būs mīļa. Jauniešiem te nav darba, tāpēc agri vai vēlu nāktos aiziet.”
