Patlaban esmu gan bez ģimenes, gan bez attiecībām. Droši vien tam ir kādi iemesli, un, iespējams, liela daļa vainas ir manī pašā, bet tā nu tas noticis, par ko nezinu — priecāties vai raudāt. Esmu pietiekami daudz redzējusi un piedzīvojusi, cenšos uz lietām raudzīties objektīvi, tāpēc neesmu pārliecināta, ka mana pašreizējā situācija būtu tā sliktākā.
Sāksim ar to, ka pati esmu izaugusi šķirtā ģimenē. Mamma tēva aiziešanu ļoti pārdzīvoja, kļuva klusa, ierāvās sevī. Bija vīrieši, kuri to centās izmantot, par ko es kā bērns pamatīgi dusmojos — atvelkas kaut kādi tēvaiņi, paliek ar mammu divatā, paēd vakariņas un dodas prom. Tēvs par mums ar māsu arī īpaši nelikās zinis. Pietiekami ātri sapratu, ka rožainas attiecības blefs vien ir, kas, iespējams, pamatīgi ietekmēja manu skatījumu uz vīriešiem. Māsu gan tas īpaši neskāra. Mācoties augstskolā, viņa iepazīšanās portālā satika savu vīru, ar kuru kopā ir jau desmit gadu un audzina divus foršus bērnus.
Neesmu bijusi klases spicākā meitene, pēc liekas uzmanības nerāvos. Kamēr citas kala plānus, kā aizšmaukt uz diskotēkām, es mācījos, lasīju grāmatas, jo jau savos padsmit gados biju sapratusi, ka pati vēlos nodrošināt savu dzīvi. Interesanti, bet tas piesaistīja gados vecākus puišus. Man izveidojās romantiskas attiecības ar studentu, kurš piestrādāja skolā. Tās bija tīras un draudzīgas, ar dāvanām, ziediem, skūpstiem, bet tas arī viss — no sava ciema aizejot uz vidusskolu, beidzās arī mīlestība. Es jau sapratu, ka tur nekas īpašs nevar iznākt, tāpēc pārāk nepārdzīvoju un pretenzijas pret puisi necēlu.
Vidusskolas laiks pagāja ātri. Bija šādas tādas simpātijas, taču pēc nopietnākām attiecībām nealku. Koncentrējos, ka man jātiek augstskolā, kas arī izdevās. Šajā laikā gan “iekritu” ar vienu precētu vīrieti. Klasisks stāsts ar tādu pašu nobeigumu!
Man paveicās uzreiz pēc studijām atrast darbu — jauks neliels kolektīvs, puse uz pusi meitenes un puiši. Kopā ne tikai strādājam, bet arī dodamies izklaidēties, sportot. Būtu laba iespēja uzplaukt kam romantiskam, bet esam spējuši saprast, ka darbam tas īsti neder. Turklāt visiem ir savas otrās pusītes. Es viena tāda — brīva kā putns gaisā!
Dažreiz jau uznāk pārdomas par to pašu bioloģisko pulksteni, kas neatgriezeniski tikšķ, par plecu, uz kura izraudāties. Varētu iet kaut ko meklēt, bet nepietiek ne laika, ne iedvesmas. Kad uzrodas vēlme pēc bērniem, aizbraucu pie māsas sīčiem, kuriem esmu vislabākā tante. Par pārējo cenšos īpaši nedomāt. Gan jau dzīve pati rādīs!
