— Tā taču ir mūsu Kristīnīte! — sacīja kāda represētā, kad jautāju, kā varētu sameklēt Kristīni Cerbuli. Zināju tikai to, ka jauniete vāc represēto atmiņu stāstus un pēc viņas ierosmes martā Kokneses vidusskolā vecāko klašu skolēniem notika neparasta stunda — diskusija, pieminot 20. gadsimta deportācijas. Toreiz, stāstot par izsūtītajiem, Kristīne, uzrunājot jauniešus, teica: “Aiz katra cipara ir cilvēks un viņa salauztā dzīve.” Vēlējos vairāk uzzināt par viņas darbu.
— Pastāsti, lūdzu, nedaudz par sevi — kur dzīvo, ko dari?
— Šobrīd dzīvoju Rīgā un studēju tiesību zinātnes Latvijas Universitātes Juridiskajā fakultātē ar Vītolu fonda administrētās Karakasas Dāmu komitejas stipendijas atbalstu. Esmu beigusi Ziemeļvalstu ģimnāziju. Līdz augstākās izglītības iegūšanai vēl nedaudz palicis. Studijas veido lielu un nozīmīgu manas dzīves daļu, tādēļ piešķirtā stipendija šajā laikā man ir liels atbalsts. Ārpus studijām strādāju par asistenti nodibinājumā “Kokneses fonds”, kas īsteno Likteņdārza projektu.
Vecvectēvs dzied “nepareizu” dziesmu
— Vai no tavas ģimenes kāds ir represēts?
— Manā ģimenē nav neviena, kas būtu ieguvis politiski represētās personas statusu. Tomēr šī projekta laikā un arī pirms tam, strādājot “Kokneses fondā”, sapratu, ka gandrīz ikvienā ģimenē ir zināms kāds cilvēks, kas ir cietis 20. gadsimta notikumu rezultātā. Dažkārt jaunieši pat nezina par izsūtīšanām, to sekām viņu ģimenē. Iespējams, viņi par tām uzzina tikai skolā un nesaista represijas ar savas dzimtas, tuvinieku likteņiem. Uzskatu, ka šāda atsvešinātība no vēstures notikumiem savā valstī nekad nespēs “sadziedēt” vēstures atstātās rētas.
Mans vecvectēvs no tēva puses arī ir cietis no totalitāro režīmu varas. Viņš tika izsūtīts spaidu darbos uz Vāciju, taču atgriezies 1951. gadā tika apcietināts un astoņus gadus izcieta ieslodzījumu cietumā Valmierā. Viņu apcietināja, jo 1949. gadā, marta deportāciju laikā, paužot savus uzskatus, “dziedājis pretpadomju satura dziesmu”, bet vēlāk, “atrodoties tējnīcā, [..] cēlis apmelojumu pret Padomju Savienību” — stāstījis par tās īstenotās politikas neveiksmīgo gaitu “jaunajās tautas demokrātijas republikās” (citāti no Latvijas PSR Augstākās tiesas Krimināllietu tiesu kolēģijas sprieduma Nr. 0037 1951. gadā). Vecvectēva brālis kara laikā bija leģionārs, kurš vēlāk dzīvoja trimdā Vācijā, jo tika ievainots un viņu uz turieni evakuēja. Savukārt vecvectēva tēvabrālis devās trimdā uz ASV.
Bez apkopojuma
pazudīs
— Kā radās ideja apkopot represēto stāstus?
— Tā radās pakāpeniski, kad 2011. gadā sāku strādāt “Kokneses fondā”. Uz to mudināja Likteņdārza projekta mērķis saglabāt tautas vēsturi. Darba gaitā apkopoju visus Likteņdārzā atstātos vēstījumus, kurus cilvēki atstāja, iestādot koku, atvedot uz Likteņdārzu savu pelēko laukakmeni, kā arī atstājot dažādas par šiem notikumiem vēstošās lietas — spriedumus, pēc kuriem tuvinieki tika pakļauti vairāku gadu izsūtījumam, viņu sūtītās vēstules, fotogrāfijas un citas liecības. Sapratu, ka bez strukturēta apkopojuma daudzi no šiem materiāliem pazudīs.
Sirsnīga uzņemšana
— Vai represēto atmiņas vāci tikai Kokneses pusē?
— “Kokneses fondā” tiek saņemti cilvēku dzīvesstāsti ne tikai no Kokneses, bet no visas Latvijas. Bieži vien arī to latviešu dzīvesstāsti, kas bija spiesti doties trimdā. 2012. gada janvārī devos uz Koknesi, lai uzklausītu tur dzīvojošo politiski represēto personu dzīvesstāstus. Nepilnās trijās dienās tika uzklausīti gandrīz visi represētie koknesieši.
— Kā tavu ideju uzņēma represētie? Labprāt stāstīja par pagātni?
— Tiku uzņemta ļoti sirsnīgi, tas mani gan iepriecināja, gan pārsteidza, jo par šiem traģiskajiem notikumiem ir grūti runāt. Tomēr katrā intervijā guvu daudz informācijas, jo ikviens varēja pastāstīt par savām vai tuvinieku izjūtām.
Katrs stāsts
atmiņā
— Vai kāds stāsts īpaši palicis atmiņā?
— Katrs stāsts ir īpašs. Vienu izcelt nevaru. Uzklausot katru cilvēku, man šie notikumi bija jāizjūt no jauna — tas nav viegli, tādēļ katrs no tiem man ir atmiņā.
— Kādas atziņas guvi, tiekoties ar represētajiem?
— Spilgti palicis atmiņā kāda Koknesē apmeklētā represētā teiktais, ka dzīve taču ir tik skaista. Tas liekas pašsaprotami, bet, kad to pasaka cilvēks, kurš ir piedzīvojis arī daudz šausminošu notikumu, tas liek mums padomāt. Jā, dzīve ir skaista, un mums tā ir jānovērtē. Mums jāraugās nākotnē ar atskatu pagātnē uz jau piedzīvoto, jo no tā taču tik daudz var mācīties.
Darbu turpina
— Vai iesākto darbu vēl turpini?
— Protams. Prieks, ka projektu “Likteņdārza stāsti” ir atbalstījis arī Valsts izglītības satura centrs. Projekta mērķis ir šīgada rudenī rosināt skolēnus iesūtīt “Kokneses fondam” savas ģimenes un citu viņiem tuvu personu dzīvesstāstus, tā pamudinot skolēnus vairāk iedziļināties savas valsts vēstures izzināšanā. Skolēnu uzdevums būs intervēt cilvēkus, kuri var pastāstīt par 20. gadsimta totalitāro režīmu noziegumiem, pievienojot stāstiem attēlus vai citus materiālus. Projektā aicināti iesaistīties visi 9. — 12. klases skolēni. Sīkāka informācija atrodama: http://www.visc.gov.lv/audzinasana/dokumenti/ 20132305_audzinasana_liktendarzs_apraksts.pdf.
