Ērberģiete Maija Usāne atzīta par vienu no spēcīgākajām Latvijas dziedniecēm. Dodoties pie viņas, mans nodoms nebija pārliecināties, vai tas tā arī ir. Turklāt mana pārliecība ir, ka nav viena universāla cilvēka vai līdzekļa. Katram var derēt kas cits un pašam jāatrod savs ceļš pie īstā cilvēka. Mani vairāk interesēja ērberģiete Maija kā personība.
Prot pasmieties
Pie Maijas kundzes ierodos kā “sniegs uz galvas”, jo iepriekš neizdevās noskaidrot, kā viņai piezvanīt, lai sarunātu tikšanos. Protams, esmu nelaikā, jo saimniece aizņemta mājas darbos. Viņa gan tūlīt noprasa, kas man uz sirds, un nedaudz sarauc pieri, uzzinot vizītes iemeslu — gribu parunāt! Pēc nelielas vilcināšanās viņa piekrīt, un pusdienas todien paliek nepagatavotas…
Pirmais iespaids par cilvēku lielākoties arī izrādās vispareizākais — Maija ir tieša, stingru nostāju un ar dzirkstošu humoru apveltīta sieviete. Atceroties dzīvē pieredzēto, smejamies abas un daudz. Tāpēc gribas atmest to formālo uzrunu — kundze — un dēvēt viņu vienkārši par Maiju.
— Tikai nesauciet mani par dziednieci, — viņa nosaka uzreiz. Viņasprāt, dziednieks ir cilvēks, kurš to ir mācījies. Viņai ir tikai tas, kas galvā un rokās.
Kā lai viņu saucu? Maija saka — kaut vai par raganu, jo arī tā nereti par viņu domā. Galvenais, lai nesāp.
“Bēg” no Rīgas
Palīdzību Maija nekad neatsaka. Vienam roze iemetusies, otram kaut kādi neizskaidrojami izsitumi vai citas kaites. Kad cilvēki apmeklējuši ārstus un nekas nav līdzējis, jāmeklē cita iespēja. Tāpēc daudzi dodas pie Maijas. Cilvēki viņu atrod dažādos veidos, pat nakts laikā brauc uz Ērberģi un klauvē pie durvīm. Tā iemesla dēļ viņa savulaik nolēma pārcelties no Rīgas uz Ērberģi, kur bija iespēja iegādāties īpašumu. Kā pati atzīst — gribējusi attālināties no lielās ļaužu uzmanības. Tomēr necik ilgi tas nav izdevies.
Sākumā Maijai gan šķitis, ka Ērberģe ir tāda Dieva pamesta nomale! Tagad viņa tur jūtas labi. Pilsētā gan cilvēki ir aizņemtāki paši ar sevi, bet laukos vairāk uzmanības pievērš cits citam. Tiesa, ne vienmēr labā nozīmē. Tikai tad, ja rodas kāda problēma, tad gan steidz pie Maijas.
No kurienes Maijai prasme palīdzēt cilvēkiem? Viņas mātei bijušas tādas spējas, arī paredzēt nākotni. Tās mantojusi arī meita, tikai viņa nezinot, no kurienes atnāk zinības, kā rīkoties katrā konkrētajā gadījumā. Tas viss dots kaut kur “no augšas”.
— Reiz man jautāja, vai man ir, kam nodot savas zināšanas. Es saku, ka nav jau ko! Zinības galvā atnāk pašas — raudi vai dziedi, bet labāk jau dziedi. Cilvēkiem stāstu, ko zinu. Māte pratusi arī izraisīt spontānu abortu, bet man šīs zināšanas nenodeva, jo teica, ka ar laiku Latvijā tas būs atļauts oficiāli. Tā tas arī ir, — saka Maija.
Izglābj ķirbīši
Cilvēku likteņi un problēmas ir dažādas. Palīdzēt var ne tikai ar savu enerģētisko spēku, bet vietā un laikā pateiktu vārdu. Reiz kāda mammīte zvanot un stāstot, ka viens vīrietis viņai neliekot mieru. Viņam esot ap 40, bet pašai jau 80 gadu.
— Es saku — visi grib vīrieti, bet viņa vēlas atbrīvoties! Domāju, paņemts kāds palīgs un tagad neiet prom. Nē, dzīvojot patālu. Kā neliek mieru? Sūta slimības. Skaidra lieta — šizofrēnija. Vēlāk mazmeita pastāstīja, ka vecmāmiņai bija 33 gadi, kad nositās viņas vīrs un kāds lūdza viņas roku. Tas nofiksējies sievietes galvā līdz pat sirmam vecumam. Ko man bija darīt? “Atņēmu” to vīrieti. Mazmeitai pastāstīju, kas jāpasmērē sāpošajām kājām, un viss bija kārtībā, — stāsta Maija.
Citā reizē ieradās kāda sieviete un teica, ka grib pakārties. Maija teikusi, ka labprāt palīdzētu, tikai viena nelaime — uz auklas veļa žāvējas. Sieviete atzinusi, ka viņa gan neatteiktu palīdzību, ja ērberģiete lūgtu. Maijai tobrīd pie rokas bijusi dekoratīvo ķirbīšu sēklu paciņa. Viņa jautājusi, vai tādā gadījumā viešņa tos nevar izaudzēt, jo pašai tie lāgā nepadodas. Svešā sieviete paņēma paciņu un aizbrauca. Maija sen par viņu aizmirsa, bet pienāca rudens, un toreizējā viešņa atveda ķirbīšus — pilnu bagāžnieku. Sieviete stāstīja, ka tie ķirbīši izglāba viņai dzīvību. Maija nav pajautājusi iemeslu lielajām sirdssāpēm, bet pirms neilga laika viņai bojā gājis dēls ar vedeklu un mazbērniņu. Tobrīd dzīvot vairs negribējies, bet solījums glābis dzīvību.
Rādās tikai “konjaki”
Pirms vairākiem gadiem viņa vairākus mēnešus nevarēja pakustināt roku. Medicīna neko nav līdzējusi. Tad satikusi kādu sievieti, kura stāstījusi, ka Poltavā Ukrainā esot tāds “kaulu lauzējs”. Pie viņa gan cilvēki gadiem stāvot rindā. Ko darīt, jābrauc! Par to, kā cilvēki pie dziedinātāja tiek klāt, varot grāmatu sarakstīt.
— Mājiņai piekalnē durvis no abām pusēm un cilvēki visapkārt. Kā paver durvis, tā visi spiežas iekšā, tikai neviens nezina, kurā pusē tās vērs. Kāds vīrietis stāstīja, ka pierakstījies viņš tur jau mēnesi uz vietas dzīvo un nav sagaidījis savu kārtu. Man radās ideja aizbraukt līdz kādam pansionātam, dabūt balto halātu un tādā veidā tikt pie brīnumdaktera. Iebraucām tuvējā pansionātā, pacienāju meitenes ar kafiju, balzamu, un viņas jautā, ko vēloties. Pastāstīju, un viņas teic, ka tai mājiņā pieņem dziednieka mācekļi, bet viņš pats dzīvo turpat pansionātā! Šito sagadīšanos! Nākamajā dienā viņš gan uz laiku aizbraucot. Meitenes mani ielaida, tikai brīdināja, ka tas vīrietis esot ļoti rupjš. Pēc laika piebrauca mašīna, un “kaulu lauzējs” jautāja, kurš atļāva te iebraukt? Es “cērtu” pretī, lai nebļauj — es atļāvu. Ahā, savējā! Apgūlos turpat uz automašīnas motora pārsega, un viņš ņēmās mani “lauzt”. Minūšu 15 man tikai “konjaki” rādījās — gar acīm zvaigznītes vien… Vīrs turēja roku un jautāja, vai esmu dzīva? Pēc vēl viena seansa, mājup braucot, jau varēju roku pacelt! — atceras Maija. No šī brauciena viņai prātā palicis, kā Ukrainā ziedēja aprikozes.
Reiz pašai kājā iemetusies roze un trīs mēnešus pavadījusi gultā. Viņai vajadzējis sameklēt dziednieci, kura ir spēcīgāka par viņu. Pie šīs sievietes devusies uz Lielvārdi. Viņa gan vispirms teikusi, lai noņem galvassāpes, tad palīdzēšot tikt galā ar rozi.
Pareģojums piepildās
Nemaz nebrīnos, uzzinot, ka Maijas profesija bijusi saistīta ar tehniku. Nejaušība vai likumsakarība?
Viņas tēvs savulaik bija Cēsu autoskolas vadītājs. Kad Maija vēl bija maza, vecāki izšķīrās un māte apprecējās otrreiz.
— Sakarus uzturējām vienmēr, bet ilgu laiku nezināju, ka tas ir mans tēvs, — stāsta Maija. Kad jau bijusi sasniegusi attiecīgo vecumu, pieteikusies autovadīšanas kursos un ieguvusi apliecību. Braukt esot paticis un patīk joprojām.
— 24 gadus nostrādāju par praktiskās braukšanas meistari autoskolā, un lielākoties man bijusi darīšana ar zēniem. Atceros, māte bērnībā pareģoja, ka es reiz valdīšot pār daudziem vīriešiem. Jautāju: vai karš būs? Viņa teica, ka nē. Mātes teiktais piepildījās, — teic Maija. Muguras problēmu dēļ nācies pārtraukt instruktores darbu. Sieviešu mugurkauls nav piemērots, lai visu dienu sēdētu pie auto stūres.
Zeķe pie gludekļa
Maijas māte savulaik beigusi vecmāšu skolu, bet strādāt šajā profesijā neiznācis, vien neilgi par grāmatvedi. Audžutēvs bija poļu tautības, un viņa pārliecība bija tāda, ka sievietēm nav jāstrādā algots darbs. Viņām pietiekot ar mājas soli, un nauda ģimenei jāpelna vīrietim. Cik viņš prot mājās atnest, ar to jāiztiek. Tagad lielākoties gādātājas ir sievietes. Abām filozofējot par šo tēmu, Maija atzīst — ja sieviete pati sevi neciena, tad kāpēc tas jādara citiem? Viņām vairāk gribas izvirzīties vadībā un it visā pakalpot.
— Smieklu ar sieviešiem ir diezgan. Man ir draudzenes, kuras ilgu laiku vīriem zeķes gludināja. Man nekas tāds pat prātā neienāktu! Vienreiz ieeju pie draudzenes un šī sūkstās, ka sintētiskā zeķe pie gludekļa pielipusi. Teicu, lai taču beidzot liek tās mierā! Vienreiz citai atkal ieminos, ka viņa nepareizi to zeķi salocījusi. Draudzene tā satraucās un jautā, kā es to daru? Rādu, ka zeķes parasti savēlu kamolā un atvilktnē iekšā. Vai nav smiek-li? — smaida Maija.
Viņa gan piebilst, ka reti kuram vīrietim mūžā “nepaslīd kāja”.
— Vai tāpēc jākaras? Pārsteidz vīru ar citu gultā — sasit plaukstas un ielūdz uz tēju. Ja trakosi, vīrs teiks, ka tāda dulla visu laiku esi bijusi. Lai viņiem ir kauns! Turklāt katrs kuģis atgriežas pie sava ledusskapja… Ar sievietēm ir citādāk. Kad aizbrauc “jumts”, viņas lielākoties gatavas savu dzīvi nolīdzināt līdz pamatiem. Tad jāmēģina domāšanu “ielikt” atpakaļ savā vietā. Gatavas receptes šādos gadījumos nav, un dažkārt līdz vien kāds spēcīgāks vārds. Tad viņas jūtas kā atmodušās no miega, — stāsta ērberģiete.
Maksā
graudā
Saistībā ar vīriešiem Maijas kundze atzīst, ka dzērājus gan viņa necieš. Viņai ģimenē tādu problēmu nav bijis. Tomēr viņa atceras kādu senu notikumu, kad sākusi darba gaitas Rīgā.
Viņa piebilst, ka ar vīriešiem bijis vieglāk saprasties nekā ar sievietēm. Kaut kā vienkāršāk, jo arī pašai vārds kabatā nav bijis jāmeklē. Reiz automehāniķi darbā teikuši, ka par spēkrata remontu būs jāmaksā graudā. Maija teikusi, ka nav problēmu, un iebērusi vīriešiem saujā saulespuķu sēklas. Šiem acis lielas, bet paši taču prasīja graudā!
Izaudzē krāsu
Maija ir dzimusi un augusi rīdziniece. Kā viņa pati saka — līdz 35 gadu vecumam pirkstu zemē nebija iebāzusi, bet nu par lielāko aizraušanos kļuvusi makšķerēšana un dārzkopība. Pirmais, iespējams, brāļa iespaidā, bet tas otrais varbūt nāk no tēva, kurš vēlāk vadīja žurnālu “Mazdārziņš” un organizēja arī tomātu audzēšanas biedrību. Maija teic: ja cilvēkam kas interesē, visu var iemācīties. Mājās viņai ir daudz grāmatu par šo tēmu.
— Tagad es turpinu darboties biedrībā. Katru gadu tajā piemin tēvu un gadījumu ar upenēm. Reiz tēvs man iedod viengadīgo upeņu stādus. Labi skan, vai ne? No tāda krūma varot iegūt trīs kilogramu ogu. Iestādīju siltumnīcā, un tie patiesi auga ļoti skaisti. Kad ienācās ogas, nolēmu kādu pagaršot. Muti sarāva čokurā — tīrs etiķis! Turklāt visa mute kļuva spilgti lillā. Domāju — nu pagaidi, tētiņ! Kad viņš atbrauca, vedināju uz siltumnīcu garšot ogas, bet pati klusēju. Kā tēvs iemet ogu mutē, tā tūlīt spļauj laukā. Kas tas? Es saku — tehniskā oga dzijas krāsošanai. Tā beidzās tie mūsu trīs kilogrami ogu, — smejas Maija.
Šobrīd gan veselības problēmu dēļ dārzam darbiem pielikts punkts, bet līdz upei viņa dodas tik un tā, lai vismaz būtu ūdeņu tuvumā. Nav vairs šaisaulē ne brāļa, kurš ar makšķeri arī nebija šķirams visu mūžu, ne vīra, ar kuru kopā labiekārtota māja un sēta Ērberģē. Lai arī liktenis pašai savus bērnus nav devis, viņa ciemos gaida radu bērnus, kuri kļuvuši kā savējie. Šajā mājā bieži valda rosība, jo sūkstīties nav Maijas dabā.
